Draugi, mūsu pieticīgās tehniskās prasmes kombinācijā ar labiem palīgiem ir nodrošinājušas pirmo pārcelšanos – no šī bloga vietnes dodamies uz http://www.citadiena.lv

Mēs to nepārtraukti uzlabosim, kādā brīdī savedīsim kārtībā arī birkas, sadaļas par mums,  Ernests jau zīmē  “galvu”, mēģinām atrast veidu, kā radīt vismaz katru dienu pa normālam rakstam, tāpēc esiet, lūdzu, pacietīgi:) Un nomainiet grāmatzīmi uz jauno!

Paldies, ka esat. Uz redzēšanos jaunajā vietnē!

TP vecbiedrs un dibinātājs, trīskāršais ekspremjers Andris Šķēle pirmdienas pēcpusdienā pēc Tautas partijas (TP) valdes sēdes apliecināja, ka ir gatavs atgriezties politikā, kļūt par partijas priekšsēdētāju un, “ja nepieciešams”, uzņemties ari premjera amatu, ziņo CitaDiena no notikuma vietas.

“Katram TP biedram jārēķinās kļūt par politiķi. Es esmu gatavs kļūt arī par premjeru,” sev raksturīgajā pārliecinošajā manierē teica Šķēle. “Ir pagājuši 7 gadi, kopš es atstāju aktīvo politiku. Šis lēmums bija rūpīgi apsvērts, šis nav vieglākais lēmums, kas jāpieņem.” Lielu lomu esot spēlējuši reģionālo nodaļu daudzkārtējie lūgumi atgriezties.

Līdz ar TP valdes lēmumu nominēt Šķēli priekšsēdētāja amatam 21.novembrī gaidāmajā partijas kongresā par atkāpšanos paziņoja pašreizējais partijas vadītājs Mareks Segliņš, kuru ievēlēja pērn (TP vadību pārvēl pēc diviem nostrādātiem gadiem).

Pēc Segliņa vārdiem, tas nav negaidīts lēmums. “Šis nav juristu laiks, šis ir tautsaimnieku, ekonomistu un finansistu laiks,” teica Segliņš.

Premjers Valdis Dombrovskis izteica pieļāvumu, ka Šķēles atnākšana atstās iespaidu uz partiju sadarbību pašreizējā koalīcijā.

Tas arī šobrīd viss. Vakarā notikušo komentēs Anita Brauna.

Šodien atlūgumu iesniegusi Dienas komentētāja, pazīstamā režisore Laila Pakalniņa.

Savā uzteikumā Aleksandram Tralmakam Laila raksta:

“Uzsaku darbu saskaņā ar Darba likuma 100.panta 5.daļu, jo, pamatojoties uz taisnprātības apsvērumiem, vairs nevaru rakstīt komentārus laikrakstā Diena. Es nezinu, kam laikraksts pieder (tas, ka pēc vairāku mēnešu gaidīšanas ir nosaukts viens vārds, lietas būtību nemaina – man nav tapis skaidrs, kāpēc šie cilvēki iegādājās vienu no svarīgākajiem Latvijas drukātajiem medijiem), t.i., es nezinu, kā turpmāk var tikt izmantots mans darbs un vārds, kā arī lasītāju uzticība laikrakstam  Diena, par kuru, rakstot komentārus deviņus gadus, es esmu līdzatbildīga.

Turklāt es vairs nevaru rakstīt  Dienā, jo laikrakstā nestrādā mana darba vadītājs Pauls Raudseps. Precīzāk būtu teikt – tāpēc, kāpēc nestrādā Pauls Raudseps. Esmu arī informēta par to, kā viņš bija spiests atstāt laikrakstu Diena, kuru viņš būtībā ir radījis un veidojis katru dienu gandrīz divdesmit gadu garumā. Tai vietā, lai godinātu šo cilvēku, tika pārbaudītas viņa mantas.

Komentētāja darbs it kā  ir ļoti individuāls. Par to liecina fakts, ka pēdējo gadu nerakstīju redakcijas telpās (tas ļāva man darbu Dienā savienot ar filmu veidošanu). Taču šis it kā individuālais darbs ir iespējams tikai tad, ja var pilnībā uzticēties saviem kolēģiem. Mūs – Dienas komentētājus vienoja ne vien augsti profesionālie kritēriji, bet ,galvenais, pārliecība un ideāli. Lai strādātu, man bija ļoti būtiski sajust un saprast, ka ne Aivaram Ozoliņam, ne Askoldam Rodinam, ne Paulam Raudsepam nebija vienalga, kas notiek ar Latvijas valsti. Vēl vairāk. Man to ir ļoti grūti paskaidrot, taču man bija svarīgi, ka šie cilvēki publiski aizstāvēja neatkarības un demokrātijas idejas, jo tās bija viņu dziļi personiskās vērtības. Lieki teikt, ka es ļoti daudz mācījos no viņiem. Savos priekos, bēdās, satraukumā un rūpēs par Latviju mēs dalījāmies ar lasītāju, papildinot viens otru. Tagad komentētāju komanda ir izārdīta. Un tāpēc es vairs nevaru strādāt Dienā.”

Šķēle nāk. Ceturto reizi

Oktobris 12, 2009

Tā ir.  Šķēle atgriežas (via@BNS) Esot gatavs gan partiju vadīt, gan premjers būt.

Te pāris viedokļu no partijas, viens bijušais draugs – tagad konkurents, ceram, ka līdz vakaram varēsim piedāvāt arī kāda ex-Dienas komentētāja skatu un vēl ko.

Muižniece: Šķēle  būs premjera kandidāts

(viņa bija uzņēmusies Šķēli aicināt atgriezties)

No TP frakcijas vadītājas Vinetas Muižnieces teiktā ir skaidrs, ka Šķēle būs partijas premjera kandidāts, tātad arī saraksta līderis un partijas priekšsēdētājs.

“Valde ir aicinājusi Andri Šķēli būt sēdē un izvērtēt partijas biedru daudzskaitlīgo ierosinājumu par viņa atgriešanos politikā.  Daudzas no reģionālām nodaļām ir griezušās pie valdes un priekšsēdētāja biedru ierosinājumu aktivizēt partijas darbu, uzskatot, ka labākais vadītājs tik grūtā situācijā valstī ir Šķēle. Mēs viņu uzskatām par labāko krīzes menedžeri.

Otrais jautājums ir par partijas vadības pārvēlēšanu, ko mēs ievēlam uz diviem gadiem un ir jābūt svarīgam iemeslam, lai šo kārtību mainītu un lemtu par vadības maiņu.  Mēs ievēlējām pagājušajā gadā, bet redzam, ka mūsu biedru un nodaļu aktivitāte šajā virzienā ir ļoti liela. Manuprāt, tas ir tas, ko vēlas mūsu biedru vairākums, un mēs valdē lemsim, vai šo jautājumu virzīt novembra beigās paredzētajā kongresā.  Vairākums nodaļu – Aizkraukle bija pirmā, bet ir arī ierosme no Cēsīm, Liepājas, Ludzas, Preiļiem, Rēzeknes – tieši to vēlas.

Partijā par Šķēles kungu nav polarizējoša viedokļa.

Viņš pats [par atgriešanos] nav teicis nē un tas ir ļoti daudz.”

Kučinskis: pārējās iespējamās izvēles partijā ir nepārliecinošas

Bijušais TP frakcijas vadītājs Māris Kučinskis

“Vispārējais noskaņojums nodaļās ir patiešām atbalstošs, pat vairāk. Tā kā Šķēle vasarā pieļāvuma formā to ir pateicis, tad noskaņojums nodaļās ir atbalsts šim variantam. Citu variantu neviens īsti nespēj pateikt. Drīzāk būtu problēmas un jāpaskaidro, kāpēc tas tā nenotiek.

Jau aizejot no frakcijas vadītāja amata sacīju, ka, ja partijas biedri vēlas redzēt agresīvāku stilu, kāds tas bija Šķēles laikā, es īsti neredzu, kāds cits variants varētu būt.  TP kodols iestājās partijā pirms desmit gadiem, kad bija pieredzēta Šķēles premjera darbība un pēc ilgiem laikiem lietas valstī sāka notikt.  Šis kodols jau arī ir saglabājies, tā kā vēlme nav pārsteidzoša.

Kāpēc viņam atgriezties? Ir grūts laiks gan partijā, gan ekonomikā. Runāt par ekonomikas vajadzībām, neatrodoties lēmējos, nozīmē, ka tās nevar ietekmēt.
Visi citi [līdera] varianti ir nepārliecinoši. Bet šis ir nenoliedzams risks.”

Opozicionārs  Štokenbergs: vēl dziļākas krīzes premjers

Aigars Štokenbergs, bijušais TP biedrs un A.Kalvīša padomdevējs, tagad SCP

Šovakar Tautas partija legalizēs faktiskā priekšsēdētāja kļūšanu par juridisko priekšsēdētāju. Segliņam sagatavos kādu amatu kādā padomē (vai nu mazums to privatizēts pārtikas nozarē, piemēram), vai kontraktu viņa advokāta birojam.
Šī ziņa ļauj nodzēst visas mieles par faktiskā priekšsēdētāja pēdējā laika neveiksmēm, piemēram, kādas bankas pārņemšanā, kuru nomināli vadīja vēl kāds cits bijušais priekšsēdētājs Slakteris.
Kādiem 5 partijas ierindas biedriem šis manevrs paver iespēju sēdēt Saeimā arī pēc gada. Tajā gan nebūs paša galvenā ierindas biedra, kurš no Saeimas garlaicības mākts aizgāja jau pirms vairākiem gadiem.
Likmes nākamajās vēlēšanās ir augstas un šajā scenārijā lieliski iederas publiskā spēle par to, kurš no trijiem partiju īpašniekiem būs premjers.
Oranžā trauksme būs balstīta uz jau zināmā izteikuma: “Es jau brīdināju, ka vajag devalvēt latu.” Ik pa brīdim sabojājot valsts tēlu, šādu iznākumu iespējams panākt nepilna gada laikā. Tad atliks vien teikt – “Es jau teicu”. Un aicināt balsot par tā brīža nu jau vēl dziļākas krīzes premjeru.
(pielaboju Štokenberga raksturojumu – nebija domāts Šķēles draugs, bet kā kādreizējais TP draugs un biedrs, ātrumā pirms citas tikšanās neprecīzi noraksturoju, atvainojos, Sanita J.)

Gunta Sloga, speciāli CitaDiena

“Aleksandr, kāda ir sajūta, kad esi iznīcinājis Dienu?” Ar šādu jautājumu reklāmas nodaļas darbinieks Jānis pielika punktu piektdienas pēcpusdienā Aleksandra Tralmaka sasauktajai darbinieku sapulcei. Tā tika sarīkota tūlīt pēc redaktoru Nellijas Ločmeles, Anitas Braunas un Paula Raudsepa atlūgumu saņemšanas un pavēles nekavējoties pamest redakciju. Brīdī, kad A.Tralmaks bija uzsācis šo trīs cilvēku “ļauno darbu” uzskaiti, sapulces vidū iznāca SestDienas redaktore Dace Smildziņa. Aizlūzušā balsī viņa jautāja, ko gan trīs aizgājēji noziegušies, ka viņiem jāpārbauda mantas. Sapulce, kura jau sākās spriedzes pilnā gaisotnē, pārauga asās vārdu pārmaiņās. Ja kāds Dienā vēl bija cerējis uz kaut cik pieklājīgām stāsta beigām, tad šīs cerības tobrīd bija sagrautas.

Pēc sapulces redakcijā strādājošie devās uz blakus esošo krodziņu, lai satiktos ar A.Braunu un N.Ločmeli, kam bija aizliegts runāt ar darbiniekiem biroja telpās. Nellija izstāstīja savu stāstu par trīs mēnešu laikā notikušo. Pie ēstuves jau bija sapulcējušies lielāko mediju pārstāvji, sapulcei beidzoties, atlūgumus neiesniegušajiem radās jautājums, ko darīt tālāk. Visiem – žurnālistiem, fotogrāfiem, redaktoriem un māksliniekiem – bija skaidrs, ka viņu pienākums ir izstāstīt saviem lasītājiem, kas piektdien notika.

Ātri vien tika izlemts, ka es aprakstīšu A.Tralmaka trīs mēnešu melu hronoloģiju, Ieva Alberte un Anda Burve izstāstīs, kā  notika redaktoru aiziešana. Vita Dreijere analizēs notikušā ietekmi uz mediju telpu, bet Ivo Leitāns uzrakstīs, ko iecerējusi par galvenās redaktores vietas izpildītāju ieceltā Dace Andersone. Tika izlemts, ka komentāru lapā tiks nopublicēta N.Ločmeles atvadu vēstule, kurai atbalstu ar saviem parakstiem pauda arī virkne palikušo.

Pa ceļam uz redakciju saņēmu ziņu, ka kolēģiem Dienas biznesā dots rīkojums būt kaujas gatavībā. Gadījumā, ja Dienas redakcija atteiktos strādāt, viņiem vajadzētu aizpildīt tukšās lapas. Pa to laiku birojā jau bija ieradusies D.Andersone. Satiku A.Tralmaku, kurš man sacīja, ka vēloties pārliecināties, vai avīze iznāks. Saprotot, ka no manas atbildes atkarīgs tas, vai mūsu iecere sekmēsies, es pārliecinoši paziņoju: protams, viss tiks izdarīts, kā jau iepriekš saplānots. Sākām darbu. Vienlaikus, darbinieku sapulci sasauca D.Andersone un Zigurds Meija, viena no A.Tralmaka uzticības personām uzņēmumā. Visi tika mudināti turpināt darbu. Z.Meija stāstīja, ka redakcionālā neatkarība tiks saglabāta. Uz manu jautājumu, vai D.Andersone būs gatava stāvēt tikpat stingri kā viņas priekšteči gadījumā, ja pie viņas nāks A.Tralmaks un teiks, kas jāraksta, atbilde bija šokējoša. Viņasprāt, redaktoram ir jāieklausās īpašnieka viedoklī, tāpat ir ciešāk jāsadarbojas ar reklāmas nodaļu. Redakcijas darbības stingrs nodalījums no akcionāriem un reklāmas bija bijuši vieni no Dienas pamatprincipiem.

Tuvojās rakstu nodošanas laiks, saņēmām ziņas, ka Dienas biznesa mobilizācija atsaukta. Tad pienāca ziņas, ka A.Tralmaks devis rīkojumu uzraudzīt, kas tiek nosūtīts uz tipogrāfiju. Pēcāk viņš taisnojās, ka gribējis vien būt pārliecināts, lai netiek nodrukātas tukšas vai melnas lapas. Saņēmām apliecinājumu no tipogrāfijas vadības, ka tā drukās visu, kas tiks atsūtīts no redakcijas.

Birojā  līdz avīzes nodošanai bija nolēmuši palikt ne vien avīzes gatavošanā  iesaistītie, bet arī darbus pabeigušie. Lai būtu drošāk. Neuzkrītoši notikušo līdz vēlam vakaram no sava stikla kabineta vēroja Z.Meija un Dienas direktors Gastons Neimanis.  D.Andersone, pārliecināta, ka sestdien iznākošajā avīzē viss būs kārtībā, bija devusies prom. Galu galā avīzei tika pielikts punkts. Iedzērām pa glāzei vīna. Ap 23.00 sākām izklīst. Pirms došanās mājās nolēmu aiziet uz tipogrāfiju un pārliecināties, vai avīzi jau drukā. Maldījos cauri milzīgajām, iespiedmašīnu piesildītajām telpām. Beidzot atradu par avīzes drukāšanu atbildīgo maiņas meistaru. Dienu vēl nebija sākuši iespiest, taču meistars mani pārliecināja, ka viss tiks nodrukāts kā no redakcijas atsūtīts.

Devos mājās. Prožektoru izgaismots, virs ēkas mirdzēja uzraksts “Diena”. Bija smagi. Taču mierināja sajūta, ka ar kolēģiem piektdien esam strādājuši, pieturoties pie vērtībām un principiem, ar kuriem vienmēr lepojāmies.

P.S. Kādam varētu rasties jautājumi, kāpēc mans vārds nav aizgājušo sarakstā. Man bija privāti iemesli, kāpēc es neuzrakstīju atlūgumu pagājušajā nedēļā. Taču šīs juridiskās procedūras paveikšana ir tikai laika jautājums.

Šodien atlūgumu iesniegusi ilggadējā Dienas darbiniece, Kultūras Dienas redaktore un nodaļas vadītāja, dzejniece Māra Misiņa.

Mīļie lasītāji, atvainojiet, ka saturu šobrīd veido tikai vēstis, ko var pielīdzināt bēru sludinājumiem. Mēs strādājam pie tā, lai tuvākajās dienās nostiprinātu regulāru satura veidošanas grafiku un varētu jums piedāvāt ko vairāk.  Visi cilvēki strādā brīvprātīgi. Tiksim pāri skaitīšanas periodam, pavilksim svītru un…strādāsim tālāk.

Daži vārdi no ārpuses

Oktobris 12, 2009

Latvijas Žurnālistu savienība aicina laikraksta Diena izdevējus kliedēt bažas par neatkarīgas un kvalitatīvas žurnālistikas turpināšanās iespējām a/s Diena izdevumos.

Latvijas Žurnālistu savienība aicina preses darba devējus atturēties no cilvēka cieņu pazemojošas rīcības, izsakot darbavietas uzteikumu vai atlaižot no  darba.

Žurnālistiem, kuriem zaudējot darbu, zudušas radošās izpausmes iespējas, Latvijas Žurnālistu savienība piedāvā izmantot savu interneta mājas lapu (www.zurnalistusavieniba.lv) savu rakstu publicēšanai.

Dienā, kad laikrakstu pameta daļa tā komandas, mums bija tik maz laika un notikumi attīstījās tik ātri, ka atšķīrās avīzē un šajā vietnē publicētais aizgājušo un solidaritāti izteikušo saraksts. Esam lūguši tos, kuru vārdu avīzē pie aizgājušajiem nebija un kuri to vēlas, izskaidrot lasītājiem, kādēļ viņi tā rīkojās. Ernesta skaidrojumam seko Anda Burve – Rozīte.

P.S. Komentāros redzam jautājumus, vai Nellijas vēstuli parakstījušie cilvēki, kas solidarizējas ar tajā teikto, arī ir iesnieguši atlūgumus.  Cik zinām, daļa ir pārdomu procesā, daļa slimības/parastos atvaļinājumos, daļa droši vien strādās. Ja kāds no viņiem aizies un mums to paziņos, mēs pavēstīsim tālāk.

Anda Burve – Rozīte

Lasītājiem varētu rasties jautājums: kāpēc no Dienas aizgājuši ne tikai žurnālisti, kuri analizē politiskos un ekonomiskos procesus, bet arī es – kultūras, izklaides notikumu aprakstniece un dažādu personību portretu, dzīves stāstu autore žurnālā SestDiena.
Vasarā, kad radās neskaidrības, kurš un par kādu naudu nopircis Dienu, vienojos ar sevi, ka nekavējoties iesniegšu atlūgumu tajā brīdī, kad aizies mani tiešie redaktori: Dace Smildziņa, Māris Diņģelis (SestDiena), arī Dita Rietuma (Izklaide) un Solvita Smiļģe (Dzīvesstils). Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu gadiem ilgi strādājusi. Uzticos viņu profesionalitātei un godaprātam. Desmit gadu laikā, kopš strādāju Dienā, man nekad neviens nav norādījis, kā un par ko būtu jāraksta. Tēmas, personības un uzstādījumus vienmēr esam izdomājuši, demokrātiski diskutējot. Vienīgie labojumi rakstos no redaktoru puses bijuši saistībā ar precīziem faktiem (gadaskaitļiem, nosaukumiem u.tml.)
Par to esmu cienījusi kolēģus.
Tas bija iemesls, kāpēc Dienā nostrādāju ilgus gadus.
Dzīvē bijuši dažādi posmi, tai skaitā finansiāli grūti. Arī darbi bijuši dažādi, kā piemēram, studiju laikā, lai iztiktu, esmu skrējusi kā ”pīle” McDonald’s. Grūtos, gan arī vieglākos laikos nekad neesmu zaudējusi pārliecību, ka nekas dzīvē nav tā vērts, lai pazaudētu sirdsapziņu, rīkotos negodīgi.
Dzīve ir pārāk īsa un paradoksāla, lai to pārdotu kādam, visvienalga, par kādu cenu.
Kad krīze skāra arī Dienu, man bija iespēja redzēt, kā grūtos apstākļos strādā izdevniecības galvenā redaktore Nellija Ločmele, Dienas galvenā redaktore Anita Brauna un (līdz šai vasarai) Dienas direktore Liene Vilnīte. Viņas regulāri sapulcēja darbiniekus, lai atklāti un godīgi stāstītu, kas notiek, kā plānots virzīties tālāk. Man bija (un joprojām ir) pārliecība, ka tie ir vadītāji, kuri izdarīja pēc tīras sirdsapziņas labāko iespējamo dotajos apstākļos.
Augstāk minētais, kā arī SestDienas redaktoru aiziešana no Dienas ir iemesls, kāpēc es bez iekšējas svārstīšanās nolēmu solidarizēties ar kolēģiem un piektdien, 9.oktobrī, uzrakstīju atlūgumu.
Viss, ko tagad rakstu, man nekādā veidā nav izdevīgi. Es pat teiktu, ir neizdevīgi. Piektdienas vakarā, kad Aleksandram Tralmakam uz galda noliku atlūgumu, viņš vairākkārtīgi lūdza palikt. Uzsvēra, ka ļoti nevēlas, lai pametu Dienu. Apgalvoja: ”Tev nekad nebūs 140 latu alga.”.
Iespējams, šajā grūtajā situācijā, paliekot Dienā, man būtu iespēja izsist sev lielāku algu un priviliģētāku darba grafiku bez ierastās pārslodzes.
Es to nevēlos. Kaut arī man nav jaunu darba piedāvājumu (krīzē, visticamāk, labu laiku nebūs) un nebūt nav tā, ka varu atļauties nedomāt par iztiku.
Es aizeju no Dienas, jo uzskatu, ka pret nelietību un muļķību ir jāpastāv. Mazais individuālais mērogs ir vienlaikus absolūts.
Ko es domāju ar ”muļķību” un ”nelietību”? Ļotikonkrēti: kad uz Aleksandra Tralmaka lūgumu palikt strādāt Dienā atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc viņš atlaidis redaktorus, kuru vērtībizpratnei un godaprātam uzticos, viņš nespēja sniegt atbildi. Vien teica, ka būs jauni redaktori, un par to, ka ar Dienu viss kārtībā, varēšu pārliecināties, ja palikšu strādāt.
Es tam neticu. Neredzu iemeslu, kāpēc vieni labi, uzticami vadītāji jānomaina ar citiem.
Redzot piektdienas brutālos notikumus redakcijā, man nācās domāt, ka, iespējams, es būtu nākamā, kuras atvilktnes pārbaudītu administrācijas nolīgti juristi un aiz elkoņa izgrūstu pa redakcijas durvīm. Man gan tāpat kā Paulam Raudsepam nav, ko slēpt. Tomēr tas bija nepārprotams signāls, ka attiecības Dienā mainās, un šādu attieksmi no darba devēja puses kategoriski nepieņemu. Attaisnojuma nav.
Varbūt tas šķitīs forsēti, tomēr nevilšus piektdien ienāca prātā salīdzinājums: kāpēc 2.Pasaules kara laikā bija iespējamas koncentrācijas nometnes? Tāpēc, ka viena fanātiķa idejai atradās lojāli sekotāji un izpildītāji. Cilvēki, kuri pret nelietību un muļķību neiestājās, bet gan palīdzēja realizēt to.
Ļaunuma estētika mainās. Lielos un mazos mērogos. Tas aizvien atrod jaunas formas, citu, nereti gluži pievilcīgu/kārdinošu/izdevīguma pilnu seju.
Tomēr dzīve ir tik īsa un paradoksāla, ka nekas nav tā vērts, lai nelietību un muļķību akceptētu, nevis iestātos pret to.

Atlūgumu aiziet no laikraksta Diena iesniedzis mākslinieks un karikatūrists Ernests Kļaviņš.

“Es strādāju Dienā kopš 2000.gada. Taisiju zīmējumus komentāru lapai, dažādas ilustrācijas, infografikus, dizaina elementus.

Kad jūlijā tika paziņots par Dienas īpašnieku maiņu, sāku gatavoties tam, ka, iespējams, vajadzēs aiziet no avīzes, jo darījuma neskaidrība radīja nelabas aizdomas, par to vai Diena saglabāsies kā brīvs laikraksts. Biju izdomājis, ka manu aiziešanu izšķirošam notikumam vajadzētu būt galvenās redaktores maiņai (valdes priekšsēdētājs nevar man pa taisno dot uzdevumus, pieņemt vai noraidīt darbus, redaktors var).

Tagad tas ir noticis. Un jauno īpašnieku (lai arī kas viņi būtu) rīcības stils (kaut kādi juristi, kas “pārņem failus” no Paula Raudsepa utt.) bija tik nejauks, ka neatstāja nekādas šaubas – strādāt Dienā es vairs negribu. Īstenībā, tas izskatijās noteica manu izvēli vairāk nekā ērmīgā komēdija ar britu “ģimeni”. Es baidos, ka 9.oktobra notikumi ilustrē to, kāda būs jauno Dienas īpašnieku attieksme pret redakcionālo neatkarību.  Viss izskatījās morāli apšaubāmi un reizē kautkā nemākulīgi.”

Īss ieskats Ernesta darbos:

http://www.diena.lv/lat/politics/blog/ernests

Kompetents avots Bonnier noliedz, ka Roulendu vārds bijis investoru vidū jūlija darījumā, kad Aleksandrs Tralmaks iegādājās Dienu un atklāja pārdevējam savus naudas avotus.

 Šī informācija ir pretrunā ar Tralmaka piektdien teikto, ka Roulendi ir sākotnējie naudas aizdevēji, kurus toreiz nevarēja atklāti nosaukt un tāpēc runāts par igauņu investoriem, kas savu bagātību ieguvuši tehnoloģiju buma laikā. Piektdien Tralmaks paziņoja, ka jūlijā viņam bijuši tikai divi aizdevēji – jau zināmais Kalle Norbergs un Džonatans Roulends.

 Paša Kalles Norberga versija gan ir atšķirīga un drīzāk saskan ar Bonnier avota teikto – proti, Roulendi esot piesaistīti tikai tagad, bet darījuma veikšanai jūlijā ņemts īstermiņa aizdevums no finansētājiem, kas sevi ar uzņēmumu nākotnē nesaista un tāpēc nav jāpublisko.

 Tātad, no kurienes nākusi nauda Dienas iegādei jūlijā? Šis pirms trīs mēnešiem uzdotais jautājums joprojām nav atbildēts. Informācija par tālāku Dienas īpašnieku maiņu oktobrī ne tikai nesniedz atbildi uz to, bet tieši otrādi – bez dokumentāliem pierādījumiem tikai rada atkal jaunus jautājumus.