Dienā, kad laikrakstu pameta daļa tā komandas, mums bija tik maz laika un notikumi attīstījās tik ātri, ka atšķīrās avīzē un šajā vietnē publicētais aizgājušo un solidaritāti izteikušo saraksts. Esam lūguši tos, kuru vārdu avīzē pie aizgājušajiem nebija un kuri to vēlas, izskaidrot lasītājiem, kādēļ viņi tā rīkojās. Ernesta skaidrojumam seko Anda Burve – Rozīte.

P.S. Komentāros redzam jautājumus, vai Nellijas vēstuli parakstījušie cilvēki, kas solidarizējas ar tajā teikto, arī ir iesnieguši atlūgumus.  Cik zinām, daļa ir pārdomu procesā, daļa slimības/parastos atvaļinājumos, daļa droši vien strādās. Ja kāds no viņiem aizies un mums to paziņos, mēs pavēstīsim tālāk.

Anda Burve – Rozīte

Lasītājiem varētu rasties jautājums: kāpēc no Dienas aizgājuši ne tikai žurnālisti, kuri analizē politiskos un ekonomiskos procesus, bet arī es – kultūras, izklaides notikumu aprakstniece un dažādu personību portretu, dzīves stāstu autore žurnālā SestDiena.
Vasarā, kad radās neskaidrības, kurš un par kādu naudu nopircis Dienu, vienojos ar sevi, ka nekavējoties iesniegšu atlūgumu tajā brīdī, kad aizies mani tiešie redaktori: Dace Smildziņa, Māris Diņģelis (SestDiena), arī Dita Rietuma (Izklaide) un Solvita Smiļģe (Dzīvesstils). Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu gadiem ilgi strādājusi. Uzticos viņu profesionalitātei un godaprātam. Desmit gadu laikā, kopš strādāju Dienā, man nekad neviens nav norādījis, kā un par ko būtu jāraksta. Tēmas, personības un uzstādījumus vienmēr esam izdomājuši, demokrātiski diskutējot. Vienīgie labojumi rakstos no redaktoru puses bijuši saistībā ar precīziem faktiem (gadaskaitļiem, nosaukumiem u.tml.)
Par to esmu cienījusi kolēģus.
Tas bija iemesls, kāpēc Dienā nostrādāju ilgus gadus.
Dzīvē bijuši dažādi posmi, tai skaitā finansiāli grūti. Arī darbi bijuši dažādi, kā piemēram, studiju laikā, lai iztiktu, esmu skrējusi kā ”pīle” McDonald’s. Grūtos, gan arī vieglākos laikos nekad neesmu zaudējusi pārliecību, ka nekas dzīvē nav tā vērts, lai pazaudētu sirdsapziņu, rīkotos negodīgi.
Dzīve ir pārāk īsa un paradoksāla, lai to pārdotu kādam, visvienalga, par kādu cenu.
Kad krīze skāra arī Dienu, man bija iespēja redzēt, kā grūtos apstākļos strādā izdevniecības galvenā redaktore Nellija Ločmele, Dienas galvenā redaktore Anita Brauna un (līdz šai vasarai) Dienas direktore Liene Vilnīte. Viņas regulāri sapulcēja darbiniekus, lai atklāti un godīgi stāstītu, kas notiek, kā plānots virzīties tālāk. Man bija (un joprojām ir) pārliecība, ka tie ir vadītāji, kuri izdarīja pēc tīras sirdsapziņas labāko iespējamo dotajos apstākļos.
Augstāk minētais, kā arī SestDienas redaktoru aiziešana no Dienas ir iemesls, kāpēc es bez iekšējas svārstīšanās nolēmu solidarizēties ar kolēģiem un piektdien, 9.oktobrī, uzrakstīju atlūgumu.
Viss, ko tagad rakstu, man nekādā veidā nav izdevīgi. Es pat teiktu, ir neizdevīgi. Piektdienas vakarā, kad Aleksandram Tralmakam uz galda noliku atlūgumu, viņš vairākkārtīgi lūdza palikt. Uzsvēra, ka ļoti nevēlas, lai pametu Dienu. Apgalvoja: ”Tev nekad nebūs 140 latu alga.”.
Iespējams, šajā grūtajā situācijā, paliekot Dienā, man būtu iespēja izsist sev lielāku algu un priviliģētāku darba grafiku bez ierastās pārslodzes.
Es to nevēlos. Kaut arī man nav jaunu darba piedāvājumu (krīzē, visticamāk, labu laiku nebūs) un nebūt nav tā, ka varu atļauties nedomāt par iztiku.
Es aizeju no Dienas, jo uzskatu, ka pret nelietību un muļķību ir jāpastāv. Mazais individuālais mērogs ir vienlaikus absolūts.
Ko es domāju ar ”muļķību” un ”nelietību”? Ļotikonkrēti: kad uz Aleksandra Tralmaka lūgumu palikt strādāt Dienā atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc viņš atlaidis redaktorus, kuru vērtībizpratnei un godaprātam uzticos, viņš nespēja sniegt atbildi. Vien teica, ka būs jauni redaktori, un par to, ka ar Dienu viss kārtībā, varēšu pārliecināties, ja palikšu strādāt.
Es tam neticu. Neredzu iemeslu, kāpēc vieni labi, uzticami vadītāji jānomaina ar citiem.
Redzot piektdienas brutālos notikumus redakcijā, man nācās domāt, ka, iespējams, es būtu nākamā, kuras atvilktnes pārbaudītu administrācijas nolīgti juristi un aiz elkoņa izgrūstu pa redakcijas durvīm. Man gan tāpat kā Paulam Raudsepam nav, ko slēpt. Tomēr tas bija nepārprotams signāls, ka attiecības Dienā mainās, un šādu attieksmi no darba devēja puses kategoriski nepieņemu. Attaisnojuma nav.
Varbūt tas šķitīs forsēti, tomēr nevilšus piektdien ienāca prātā salīdzinājums: kāpēc 2.Pasaules kara laikā bija iespējamas koncentrācijas nometnes? Tāpēc, ka viena fanātiķa idejai atradās lojāli sekotāji un izpildītāji. Cilvēki, kuri pret nelietību un muļķību neiestājās, bet gan palīdzēja realizēt to.
Ļaunuma estētika mainās. Lielos un mazos mērogos. Tas aizvien atrod jaunas formas, citu, nereti gluži pievilcīgu/kārdinošu/izdevīguma pilnu seju.
Tomēr dzīve ir tik īsa un paradoksāla, ka nekas nav tā vērts, lai nelietību un muļķību akceptētu, nevis iestātos pret to.
Advertisements

Atlūgumu aiziet no laikraksta Diena iesniedzis mākslinieks un karikatūrists Ernests Kļaviņš.

“Es strādāju Dienā kopš 2000.gada. Taisiju zīmējumus komentāru lapai, dažādas ilustrācijas, infografikus, dizaina elementus.

Kad jūlijā tika paziņots par Dienas īpašnieku maiņu, sāku gatavoties tam, ka, iespējams, vajadzēs aiziet no avīzes, jo darījuma neskaidrība radīja nelabas aizdomas, par to vai Diena saglabāsies kā brīvs laikraksts. Biju izdomājis, ka manu aiziešanu izšķirošam notikumam vajadzētu būt galvenās redaktores maiņai (valdes priekšsēdētājs nevar man pa taisno dot uzdevumus, pieņemt vai noraidīt darbus, redaktors var).

Tagad tas ir noticis. Un jauno īpašnieku (lai arī kas viņi būtu) rīcības stils (kaut kādi juristi, kas “pārņem failus” no Paula Raudsepa utt.) bija tik nejauks, ka neatstāja nekādas šaubas – strādāt Dienā es vairs negribu. Īstenībā, tas izskatijās noteica manu izvēli vairāk nekā ērmīgā komēdija ar britu “ģimeni”. Es baidos, ka 9.oktobra notikumi ilustrē to, kāda būs jauno Dienas īpašnieku attieksme pret redakcionālo neatkarību.  Viss izskatījās morāli apšaubāmi un reizē kautkā nemākulīgi.”

Īss ieskats Ernesta darbos:

http://www.diena.lv/lat/politics/blog/ernests

Kompetents avots Bonnier noliedz, ka Roulendu vārds bijis investoru vidū jūlija darījumā, kad Aleksandrs Tralmaks iegādājās Dienu un atklāja pārdevējam savus naudas avotus.

 Šī informācija ir pretrunā ar Tralmaka piektdien teikto, ka Roulendi ir sākotnējie naudas aizdevēji, kurus toreiz nevarēja atklāti nosaukt un tāpēc runāts par igauņu investoriem, kas savu bagātību ieguvuši tehnoloģiju buma laikā. Piektdien Tralmaks paziņoja, ka jūlijā viņam bijuši tikai divi aizdevēji – jau zināmais Kalle Norbergs un Džonatans Roulends.

 Paša Kalles Norberga versija gan ir atšķirīga un drīzāk saskan ar Bonnier avota teikto – proti, Roulendi esot piesaistīti tikai tagad, bet darījuma veikšanai jūlijā ņemts īstermiņa aizdevums no finansētājiem, kas sevi ar uzņēmumu nākotnē nesaista un tāpēc nav jāpublisko.

 Tātad, no kurienes nākusi nauda Dienas iegādei jūlijā? Šis pirms trīs mēnešiem uzdotais jautājums joprojām nav atbildēts. Informācija par tālāku Dienas īpašnieku maiņu oktobrī ne tikai nesniedz atbildi uz to, bet tieši otrādi – bez dokumentāliem pierādījumiem tikai rada atkal jaunus jautājumus.

Rita Ruduša, Dienas bijusī žurnāliste Londonā

Neesoši telefona numuri, skrējiens pa ļaužu pilno Oksfordstrītu, nervozas sekretāres, nenotikusi tikšanās – Dienas jaunā īpašnieka pēdu dzīšana atgādina spiegu filmu. Uzdevums pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti vienkāršs – jāsameklē Nedela S.A. preses relīzē minētais Džonatans Roulands (relīzes samocītā valoda būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu, bet lai nu paliek) un jāuzdod daži vienkārši jautājumi. Sakiet, kas ir juridiskā persona, kam pieder Diena, Roulanda kungs, parādiet īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, Roulanda kungs, un paskaidrojiet, kurā brīdī un kādēļ jums radās interese par Dienu. Ak jā, un pastāstiet, lūdzams, kāda ir jūsu vīzija par Dienas attīstību. AS Diena valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Tralmaks ir tik pretimnākošs, ka redakcijas vadībai iedod Džonatana Roulanda vizītkarti. Lūdzu, zvaniet.

Zvanu ar’. Tikai, ziniet, tāda numura nav. Londonā vispār nemēdz būt desmitciparu numuru. Varētu pieņemt, ka uzņēmums, kuram bez biroja Gērnsijas salā ir arī birojs Londonas centrā, zina, cik skaitļiem ir jābūt vizītkartes kontaktinformācijas sadaļā, lai pa tajā uzrādīto telefonu varētu kādu sazvanīt. Labi, iesim pa apkārtceļu – Blackfish Group ir mājas lapa internetā http://www.blackfishcapital.com/. Primitīva, pirmās paaudzes interneta garā veidota lapa, kas faktiski ir kā ziņojumu dēlis – nekādu klikšķu iespēju, tikai ducis teikumu par to, kas ir Blackfish Group un kur to atrast. Ir arī telefoni ar pareizu ciparu skaitu. Zvanu. Atbild sekretāre – nē, nē, ar Roulanda kungu nevar runāt, viņš ir sapulcē. Pie sevis nosmejos, jo tonis un teksts ļoti atgādina Maskavas korespondentes laiku agrīnajos deviņdesmitajos, kad Krievijas amatpersonu sekretāres uz lūgumiem savienot ar priekšnieku vienmēr atbildēja tieši tādiem vārdiem. „Kad viņu varēs sazvanīt?” jautāju Blackfish sekretārei. „Nemāku teikt, bet atstājiet savu telefona numuru, viņš jums noteikti atzvanīs.” Laikraksta Diena nosaukums man jānosauc pa burtiem trīs reizes no vietas: „dī-ai-ī-en-ei”.

Ir aizdomas, ka nekāda atzvanīšana nenotiks, tādēļ jābrauc uz Blackfish biroju. Bailēs, ka Roulanda kungs var izdomāt doties pēkšņā komandējumā, teiksim, uz Gērnsiju, no metro pārvietojos lielākoties skriešus. Pie pieturas Oxford Circus tas ir īpaši grūti izdarāms, jo daudzgalvainais pūlis lēnām spraucas pa ļoti šauru ietvi, kuras malās notiek remontdarbi. „Sorry, sorry, excuse me, I’m sorry,” murminu, spiežoties cauri ļaužu sienai. Nonāku pie Savile Row – slavenās Londonas skroderu ielas, kur top baņķieru nevainojamie uzvalki. Ielas galā, neuzkrītošā, pelēkā ēkā ar lielu uzrakstu ‘IZĪRĒ BIROJUS‘ patiešām atrodu Blackfish. Askētiskā foajē mani sagaida sekretāre – pie kā jūs, vai jūs kāds gaida. Viņa telefoniski sazinās ar kolēģi citā telpā: „Šeit ir kāda sieviete no Latvijas” un tad piebilst pusčukstā: „žurnāliste”. Pēc brīža no stūra iznirst acīmredzami satraukta sieviete. „Kādēļ jūs atnācāt, es taču teicu, ka jums atzvanīs.” Es, laipni smaidot, skaidroju, ka ir piektdienas pēcpusdiena, visi grib doties mājās un esmu pārliecināta, ka Roulanda kungs grib ar mani aprunāties pēc iespējas ātrāk, lai lasītāji Latvijā iegūtu nepastarpinātu informāciju. Pasniedzu vizītkarti un ievēroju, ka pretī nesaņemu neko. Mūsu dialogs turpinās vairākas minūtes un pamanu, ka uz sievietes pieres izspiežas pāris sviedru lāses. Viņa apgalvo, ka Roulanda kungs patlaban ir pusdienās un noteikti, noteikti, noteikti man atzvanīs un mēs varēsim sarunāt tikšanos. Pēc 15 minūšu klīšanas pa apkaimi patiešām atskan telefona zvans – tas nav Roulanda kungs, bet satrauktā sekretāre, kura sola, ka piecos man zvanīs Roulanda kungs un mēs varēsim par tālāko ar viņu vienoties.

Nolemju neriskēt braukt uz mājām, lai neiestrēgtu sabiedriskajā transportā (labi vien ir, jo vēlāk uzzinu, ka vilcieni kavējās). Norunāto laiku sagaidu netālu esošajā viesnīcā Temzas krastā, kur komandējuma laikā uzturas no Rīgas iebraucis draugs. Dzeram tēju, runājam par žurnālistikas nākotni Latvijā un es gaidu norunāto zvanu. 17.05 tas patiešām atskan. Bet „tālākais” nenotiek – persona, kas man zvana un dēvē sevi par Džonatanu Roulandu, kategoriski atsakās satikties un parādīt īpašumtiesības apliecinošus dokumentus. „Absolutely not”. Mūsu saruna ir kā polka uz karstas grīdas – daudz lēkāšanas, bet pilna pēda pie grīdas tā arī netiek pielikta. Nopirkāt? Jā, nopirkām. Varat parādīt dokumentus? Nē, nekādā gadījumā. Kad iesaistījāties procesā? Kaut kad jūlijā. Kādēļ investējāt Latvijā? Mums patīk izaicinājumi. Kāda ir jūsu vīzija? Mums tādas nav. Vai jūs esat informēts principiālajām nesaskaņām starp Aleksandru Tralmaku un redakcijas vadību? Jā esmu, zinu, ka bija atlūgumi, negribu tajā iesaistīties. Kad vienus un tos pašus jautājumus atkārtoju vairakkārt cerībā saņemt izvērstāku atbildi, pretī atskan telefonisks pliķis: „Jūs droši vien nesaprotat angļu valodu…”. Nodancojuši ceturtdaļstundu un nenonākuši pie taustāma rezultāta, noliekam klausuli. Tēja ir atdzisusi un ārā sācis līt. Es iejūku braucēju pūlī – lai tiktu uz mājām, jāmet milzīgs loks cauri Rietumlondonai, jo mana līnija ir slēgta. „Due to a person under a train” – bezkaislīgā balsī paskaidro metro darbiniece.

Kur ir Ozoliņš un citi?

Oktobris 9, 2009

Otrs biežākais jautājums pēc “kāpēc jūs aizgājāt”  šovakar ir  “kur ir Aivars Ozoliņš?”

Aivars Ozoliņš šajā gadījumā nenozīmē tikai populāro komentētāju, bet ietver jautājumu par daudziem citiem pazīstamiem Dienas vārdiem – Lailu Pakalniņu, Askoldu Rodinu, Guntu Slogu, Ievu Alberti, pārējiem talantīgajiem rakstniekiem un fotogrāfiem, un ilustratoriem.

Vispirms – šī nebija akcija, kurā kāds kādu aicināja aiziet. Tie bija individuāli lēmumi. Daudzi cilvēki redakcijā nezināja, ka aiziešana top, ka pirms pāris nedēļām Tralmaks mēģināja atlaist Nelliju, ka bija aizliegts atklāt ziņas par investora atrašanu un piedāvājumu izpirkt “Dienu”, pretējā gadījumā draudot to automātiski izmest miskastē un noliegt.

Virkne redakcijas cilvēku ir dažādos atvaļinājumos – Aivars Ozoliņš, Māris Diņģelis, Laila Pakalniņa, ja minam tikai dažus.  Cik zināms, no pirmdienas leģitīmi nestrādā arī visa Latvijas ziņu nodaļa, ieskaitot abus redaktorus.  Ja būs jaunumi, viņi mums tos pavēstīs.

No redakcijas šovakar saņēmām šādu ziņu:

Atlūgumus iesniegušo kolēģu pozīciju atbalsta arī:
Gunta Sloga, vecākā reportiere
Vikija Valdmane, Latvijas ziņu nodaļas redaktore
Jānis Juzefovičs, Latvijas ziņu nodaļas redaktors
Vita Dreijere, Latvijas ziņu nodaļas reportiere
Matīss Arnicāns, Latvijas ziņu nodaļas reportieris
Ivo Leitāns, Latvijas ziņu nodaļas reportieris
Ernests Kļaviņš, mākslinieks
Māris Diņģelis, SestDienas redaktors
Laura Dzērve, Latvijas ziņu nodaļas reportiere
Sarmīte Māliņa, māksliniece
Dace Eglīte, Foto un ilustrācijas nodaļas vadītāja
Kristaps Kalns, fotogrāfs,
Ilze Līvmane, Kultūras Dienas lapu redaktore
Ieva Alberte, pielikuma SestDiena žurnāliste
Ilmārs Broks, lapu redaktors,
Barbara Ālīte, Diena.lv redaktore,
Māra Miķelsone, Diena.lv redaktore,
Ivo Jirgens, sporta nodaļas reportieris

Kā arī Aivars Ozoliņš, Laila Pakalniņa un Askolds Rodins.

Mēs vēlējāmies šo vēstuli publicēt pēdējā Dienā, ko esam veidojuši. Pēc tam, kad mūs no tās izdzina un dažam apsardzes pavadībā pieprasīja uzrādīt somas, mēs nezinām, vai tas būs iespējams. Mūsu kolēģi darīs, ko varēs, bet šeit ir Nellijas atvadu vēstule. “Par graudiem”.–

—-

Cienījamie lasītāji! Pirms gada stājoties pie Dienas izdevniecības stūres es solīju, ka Dienas vērtības nemainīgi saglabāsies un mēs kopā ar komandu strādāsim tā, lai jūs ik rītu saņemtu vislabāko Dienu. Dižķibele ir atstājusi avīzē pēdas, taču mēs esam no sirds pūlējušies, lai šo solījumu turētu.

Diemžēl ir pienācis brīdis, kad tas vairs nav iespējams.

Pēc izdevniecības pārdošanas šovasar jaunais īpašnieks Aleksandrs Tralmaks apņēmās turpināt neatkarīgas žurnālistikas tradīcijas, tālāk investēt uzņēmuma attīstībā, neveikt nekādas būtiskas pārmaiņas izdevumu darbā un publiski sniegt izsmeļošu informāciju par darījuma finansētājiem. Redakcija godprātīgi turpināja darbu, paļaujoties uz šo solījumu izpildi.

Tagad sākas nākamā gada abonēšanas kampaņa, taču šīs apņemšanās un atkārtotie solījumi ir izrādījušās pelavas, ne graudi.

Pēc trīs mēnešu vilcināšanās, kas ir kaitējusi Dienas zīmolam, A.Tralmaks piektdien nosauca finansētājus, kas, pēc viņa vārdiem, devuši naudu pirkumam. Ja tas apstiprināsies, mēs priecāsimies, ka vairs nebūs iemesla spekulācijām, kam pieder vadošais Latvijas laikraksts.

Taču īpašnieku jautājums nav vienīgais Dienas ticamību apdraudošais moments.

A.Tralmaks ir rosinājis tādas pārmaiņas Dienas konceptā, kas pasliktinātu piedāvājumu lasītājiem un ko redakcijas vadība neatbalsta. Ja bez ierunām īstenotu īpašnieka septembrī piedāvāto redakcijas izmaksu samazināšanu, pēc manām domām, tiktu iznīcināta Dienas redakcijas konkurētspēja, tātad iznīcināta Diena.

“Šaubos, vai kvalitatīva žurnālistika ir ilgtspējīgs biznesa modelis” – šī Dienas redaktoru komandai šovasar paustā īpašnieka atziņa man šķiet kā visu jauno pārmaiņu vadmotīvs.

Saprotot, ka nebūs iespējams ar jauno īpašnieku turpināt veidot Dienu kā kvalitatīvu mediju, redakcijas vadība piedāvāja atpirkt izdevniecību un atrada investorus, kas gatavi pilnīgi caurskatāmā veidā uzņemties šādu atbildību. Saņemot noraidījumu šim priekšlikumam, iespējas jēgpilni turpināt darbu esošajā uzņēmumā ir izsmeltas.

Mediji ir uzticēšanās bizness. Šobrīd man vajadzētu lūgt Jūs uzticēties Dienai arī turpmāk un ar savu abonēšanas naudu nobalsot par to, lai nākamo gadu pavadītu kopā. Tā vietā esmu spiesta atvadīties. Ir skumji. Bet – aizejot no uzņēmuma, es palieku uzticīga Dienas zīmolam, kādu to esmu cienījusi un līdzveidojusi.

Es nešaubīgi ticu, ka neatkarīga un kvalitatīva žurnālistika ir vajadzīga un iespējama. Arī Latvijā. Mēs ar kolēģiem atpūtīsimies un tad domāsim, kā Jums to atkal piedāvāt.

Diena nav papīrs un krāsa, Diena ir cilvēku prātu un siržu satikšanās. Man ir bijis gods satikties ar Jums un es ļoti ceru, ka šim atvadu sveicienam reiz sekos atkalredzēšanās!

Patiesā cieņā,

Nellija Ločmele

Pievienojamies Nellijas rakstītajam un līdz ar to pārtraucam darbu laikrakstā Diena:

Anita Brauna, Dienas galvenā redaktore

Pauls Raudseps, komentētāju nodaļas vadītājs un viens no laikraksta Diena dibinātājiem

Sanita Jemberga, vecākā reportiere

Inga Spriņģe, vecākā reportiere

Baiba Rulle, vecākā reportiere

Rita Ruduša, vecākā reportiere

Dace Smildziņa, Sestdienas redaktore

Guntis Keisels, sporta nodaļas redaktors

Ināra Egle, politikas korespodente

Anda Burve – Rozīte, dzīvesstila korespondente

Aprakstītajam pievienojas arī virkne citu redakcijas darbinieku, kuru pilnu sarakstu publicēsim, līdzko tas mums būs zināms.

Redakcijas vadība un ietekmīgi žurnālisti atstāj Dienu

Rīga, 2009.gada 9.oktobris

Izdevniecības „Dienas Mediji” galvenā redaktore Nellija Ločmele un laikraksta „Diena” galvenā redaktore Anita Brauna kopā ar ietekmīgiem redakcijas žurnālistiem pārtrauc darbu, atsakoties vadīt Dienas 2010.gada abonēšanas kampaņu apstākļos, kad AS Diena īpašnieka rīcība un izteikumi grauj Dienas līdzšinējās vērtības un nav savienojami ar kvalitatīvas žurnālistikas attīstīšanu.

Darbu kopā ar redaktoriem pārtrauc viens no Dienas dibinātājiem un komentētāju nodaļas vadītājs Pauls Raudseps, vecākās reportieres Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Baiba Rulle, Rita Ruduša, Sestdienas redaktore Dace Smildziņa, sporta nodaļas vadītājs Guntis Keisels, politikas korespondente Ināra Egle, dzīvesstila nodaļas korespondente Anda Burve Rozīte.

Komandas aiziešanai ir divi galvenie iemesli. Pirmais ir īpašnieka Aleksandra Tralmaka nespēja 14 nedēļas nosaukt Dienas iegādes finansētājus, kas ir nodarījusi būtisku kaitējumu zīmola uzticamībai. Piektdien izplatītais paziņojums joprojām nesniedz pilnu skaidrību, bet gan rada papildu jautājumus, uz kuriem atbildes nav sniegtas.

Otrs iemesls ir nopietnas domstarpības par laikraksta nākotni. Redakcijas vadība uzskata, ka īpašnieka iecerētais biznesa modelis, tajā skaitā septembrī proponētā ideja Dienas satura veidošanas izmaksas samazināt par vairāk nekā pusi, apdraudētu kvalitatīva laikraksta pastāvēšanu, savukārt nākamgad iecerētās izmaiņas laikraksta izdošanā pasliktinātu piedāvājumu lasītājiem un būtiski atšķirtos no abonēšanā solītā.

Lai garantētu Dienas kā neatkarīgas un kvalitatīvas žurnālistikas turpināšanos, redakcijas vadība piedāvāja pārdot izdevniecību un atrada caurskatāmu investoru, taču saņēma īpašnieka atteikumu.

„Uzticamība ir mediju pamats. Ja trūkst skaidrības par Dienas patiesajiem īpašniekiem un redakcijai nav pārliecības, ka varēsim veidot kvalitatīvu laikrakstu atbilstoši lasītāju interesēm, tad nevaram turpināt darbu un likt ķīlā savu reputāciju abonēšanas kampaņas laikā,” atzīst izdevniecības galvenā redaktore Nellija Ločmele.

Redakcijas komanda ir pārliecināta, ka Latvijā ir nepieciešams neatkarīgs medijs, kas nodrošina uzticamu ziņu un analītisko informāciju, tāpēc pēc atpūtas sāks meklēt iespējas tādu veidot. Par komandas tālākajām aktivitātēm varēsiet uzzināt https://citadiena.wordpress.com.

Sīkāka informācija: Nellija Ločmele (29473690), Anita Brauna (29413599), Pauls Raudseps (29501962), Sanita Jemberga (29118845).