Dienā, kad laikrakstu pameta daļa tā komandas, mums bija tik maz laika un notikumi attīstījās tik ātri, ka atšķīrās avīzē un šajā vietnē publicētais aizgājušo un solidaritāti izteikušo saraksts. Esam lūguši tos, kuru vārdu avīzē pie aizgājušajiem nebija un kuri to vēlas, izskaidrot lasītājiem, kādēļ viņi tā rīkojās. Ernesta skaidrojumam seko Anda Burve – Rozīte.

P.S. Komentāros redzam jautājumus, vai Nellijas vēstuli parakstījušie cilvēki, kas solidarizējas ar tajā teikto, arī ir iesnieguši atlūgumus.  Cik zinām, daļa ir pārdomu procesā, daļa slimības/parastos atvaļinājumos, daļa droši vien strādās. Ja kāds no viņiem aizies un mums to paziņos, mēs pavēstīsim tālāk.

Anda Burve – Rozīte

Lasītājiem varētu rasties jautājums: kāpēc no Dienas aizgājuši ne tikai žurnālisti, kuri analizē politiskos un ekonomiskos procesus, bet arī es – kultūras, izklaides notikumu aprakstniece un dažādu personību portretu, dzīves stāstu autore žurnālā SestDiena.
Vasarā, kad radās neskaidrības, kurš un par kādu naudu nopircis Dienu, vienojos ar sevi, ka nekavējoties iesniegšu atlūgumu tajā brīdī, kad aizies mani tiešie redaktori: Dace Smildziņa, Māris Diņģelis (SestDiena), arī Dita Rietuma (Izklaide) un Solvita Smiļģe (Dzīvesstils). Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu gadiem ilgi strādājusi. Uzticos viņu profesionalitātei un godaprātam. Desmit gadu laikā, kopš strādāju Dienā, man nekad neviens nav norādījis, kā un par ko būtu jāraksta. Tēmas, personības un uzstādījumus vienmēr esam izdomājuši, demokrātiski diskutējot. Vienīgie labojumi rakstos no redaktoru puses bijuši saistībā ar precīziem faktiem (gadaskaitļiem, nosaukumiem u.tml.)
Par to esmu cienījusi kolēģus.
Tas bija iemesls, kāpēc Dienā nostrādāju ilgus gadus.
Dzīvē bijuši dažādi posmi, tai skaitā finansiāli grūti. Arī darbi bijuši dažādi, kā piemēram, studiju laikā, lai iztiktu, esmu skrējusi kā ”pīle” McDonald’s. Grūtos, gan arī vieglākos laikos nekad neesmu zaudējusi pārliecību, ka nekas dzīvē nav tā vērts, lai pazaudētu sirdsapziņu, rīkotos negodīgi.
Dzīve ir pārāk īsa un paradoksāla, lai to pārdotu kādam, visvienalga, par kādu cenu.
Kad krīze skāra arī Dienu, man bija iespēja redzēt, kā grūtos apstākļos strādā izdevniecības galvenā redaktore Nellija Ločmele, Dienas galvenā redaktore Anita Brauna un (līdz šai vasarai) Dienas direktore Liene Vilnīte. Viņas regulāri sapulcēja darbiniekus, lai atklāti un godīgi stāstītu, kas notiek, kā plānots virzīties tālāk. Man bija (un joprojām ir) pārliecība, ka tie ir vadītāji, kuri izdarīja pēc tīras sirdsapziņas labāko iespējamo dotajos apstākļos.
Augstāk minētais, kā arī SestDienas redaktoru aiziešana no Dienas ir iemesls, kāpēc es bez iekšējas svārstīšanās nolēmu solidarizēties ar kolēģiem un piektdien, 9.oktobrī, uzrakstīju atlūgumu.
Viss, ko tagad rakstu, man nekādā veidā nav izdevīgi. Es pat teiktu, ir neizdevīgi. Piektdienas vakarā, kad Aleksandram Tralmakam uz galda noliku atlūgumu, viņš vairākkārtīgi lūdza palikt. Uzsvēra, ka ļoti nevēlas, lai pametu Dienu. Apgalvoja: ”Tev nekad nebūs 140 latu alga.”.
Iespējams, šajā grūtajā situācijā, paliekot Dienā, man būtu iespēja izsist sev lielāku algu un priviliģētāku darba grafiku bez ierastās pārslodzes.
Es to nevēlos. Kaut arī man nav jaunu darba piedāvājumu (krīzē, visticamāk, labu laiku nebūs) un nebūt nav tā, ka varu atļauties nedomāt par iztiku.
Es aizeju no Dienas, jo uzskatu, ka pret nelietību un muļķību ir jāpastāv. Mazais individuālais mērogs ir vienlaikus absolūts.
Ko es domāju ar ”muļķību” un ”nelietību”? Ļotikonkrēti: kad uz Aleksandra Tralmaka lūgumu palikt strādāt Dienā atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc viņš atlaidis redaktorus, kuru vērtībizpratnei un godaprātam uzticos, viņš nespēja sniegt atbildi. Vien teica, ka būs jauni redaktori, un par to, ka ar Dienu viss kārtībā, varēšu pārliecināties, ja palikšu strādāt.
Es tam neticu. Neredzu iemeslu, kāpēc vieni labi, uzticami vadītāji jānomaina ar citiem.
Redzot piektdienas brutālos notikumus redakcijā, man nācās domāt, ka, iespējams, es būtu nākamā, kuras atvilktnes pārbaudītu administrācijas nolīgti juristi un aiz elkoņa izgrūstu pa redakcijas durvīm. Man gan tāpat kā Paulam Raudsepam nav, ko slēpt. Tomēr tas bija nepārprotams signāls, ka attiecības Dienā mainās, un šādu attieksmi no darba devēja puses kategoriski nepieņemu. Attaisnojuma nav.
Varbūt tas šķitīs forsēti, tomēr nevilšus piektdien ienāca prātā salīdzinājums: kāpēc 2.Pasaules kara laikā bija iespējamas koncentrācijas nometnes? Tāpēc, ka viena fanātiķa idejai atradās lojāli sekotāji un izpildītāji. Cilvēki, kuri pret nelietību un muļķību neiestājās, bet gan palīdzēja realizēt to.
Ļaunuma estētika mainās. Lielos un mazos mērogos. Tas aizvien atrod jaunas formas, citu, nereti gluži pievilcīgu/kārdinošu/izdevīguma pilnu seju.
Tomēr dzīve ir tik īsa un paradoksāla, ka nekas nav tā vērts, lai nelietību un muļķību akceptētu, nevis iestātos pret to.
Advertisements

Atlūgumu aiziet no laikraksta Diena iesniedzis mākslinieks un karikatūrists Ernests Kļaviņš.

“Es strādāju Dienā kopš 2000.gada. Taisiju zīmējumus komentāru lapai, dažādas ilustrācijas, infografikus, dizaina elementus.

Kad jūlijā tika paziņots par Dienas īpašnieku maiņu, sāku gatavoties tam, ka, iespējams, vajadzēs aiziet no avīzes, jo darījuma neskaidrība radīja nelabas aizdomas, par to vai Diena saglabāsies kā brīvs laikraksts. Biju izdomājis, ka manu aiziešanu izšķirošam notikumam vajadzētu būt galvenās redaktores maiņai (valdes priekšsēdētājs nevar man pa taisno dot uzdevumus, pieņemt vai noraidīt darbus, redaktors var).

Tagad tas ir noticis. Un jauno īpašnieku (lai arī kas viņi būtu) rīcības stils (kaut kādi juristi, kas “pārņem failus” no Paula Raudsepa utt.) bija tik nejauks, ka neatstāja nekādas šaubas – strādāt Dienā es vairs negribu. Īstenībā, tas izskatijās noteica manu izvēli vairāk nekā ērmīgā komēdija ar britu “ģimeni”. Es baidos, ka 9.oktobra notikumi ilustrē to, kāda būs jauno Dienas īpašnieku attieksme pret redakcionālo neatkarību.  Viss izskatījās morāli apšaubāmi un reizē kautkā nemākulīgi.”

Īss ieskats Ernesta darbos:

http://www.diena.lv/lat/politics/blog/ernests

Kompetents avots Bonnier noliedz, ka Roulendu vārds bijis investoru vidū jūlija darījumā, kad Aleksandrs Tralmaks iegādājās Dienu un atklāja pārdevējam savus naudas avotus.

 Šī informācija ir pretrunā ar Tralmaka piektdien teikto, ka Roulendi ir sākotnējie naudas aizdevēji, kurus toreiz nevarēja atklāti nosaukt un tāpēc runāts par igauņu investoriem, kas savu bagātību ieguvuši tehnoloģiju buma laikā. Piektdien Tralmaks paziņoja, ka jūlijā viņam bijuši tikai divi aizdevēji – jau zināmais Kalle Norbergs un Džonatans Roulends.

 Paša Kalles Norberga versija gan ir atšķirīga un drīzāk saskan ar Bonnier avota teikto – proti, Roulendi esot piesaistīti tikai tagad, bet darījuma veikšanai jūlijā ņemts īstermiņa aizdevums no finansētājiem, kas sevi ar uzņēmumu nākotnē nesaista un tāpēc nav jāpublisko.

 Tātad, no kurienes nākusi nauda Dienas iegādei jūlijā? Šis pirms trīs mēnešiem uzdotais jautājums joprojām nav atbildēts. Informācija par tālāku Dienas īpašnieku maiņu oktobrī ne tikai nesniedz atbildi uz to, bet tieši otrādi – bez dokumentāliem pierādījumiem tikai rada atkal jaunus jautājumus.

Biežāk uzdotie jautājumi

Oktobris 10, 2009

No dažādiem avotiem turpinām saņemt jautājumus par aiziešanas detaļām, tāpēc izveidojam biežāk uzdoto jautājumu sadaļu, kuru papildināsim pēc Jūsu ierosinājumiem.

 Cik Dienas darbinieki ir uzrakstījuši atlūgumus? Kāpēc atšķiras dažādos avotos minētais skaits?

Atlūgumus iesniegušo darbinieku skaits sestdienas Dienā un mūsu blogā atšķiras tāpēc, ka notikumi vakar risinājās tik strauji, ka nedz mums, nedz Dienā palikušajiem kolēģiem acīmredzot nebija pilna informācija. Atlūgumus neviens neorganizē, tā ir cilvēku brīva izvēle. Ja Aleksandrs Tralmaks tiešām ir teicis, ka saņēmis 14 cilvēku iesniegumus, tad mēs joprojām nezinām visus vārdus.

Mums ir apstiprinājums par 11 atlūguma iesniedzējiem: Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Dace Smildziņa, Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Baiba Rulle, Rita Ruduša, Guntis Keisels, Ināra Egle, Anda Burve – Rozīte

 Vai redakcijas vadība vispār nepiekrīt izmaksu samazinājumam?

 Nē, tā nav taisnība. Redakcijas vadība uzskatīja, ka satura veidošanas izmaksas jāsamazina, jo Dienas finansu situācija joprojām nav stabila, taču šī samazināšana jāveic saprātīgā veidā, saglabājot Dienas redakcijas kodolu un konkurētspēju.

 Redakcijas vadība kategoriski iebilda pret septembrī piedāvāto 2010.gada budžeta plānu, kurā Dienas redakcijas personāla izmaksas bija paredzēts samazināt par 55% pret šo gadu, kurā jau veikti būtiski taupīšanas pasākumi, tajā skaitā darbinieku atlaišana un algu samazināšana. Redakcijas vadība piedāvāja saprātīgu plānu, kā izmaksas samazināt par aptuveni trešo daļu.

 Kāpēc šis blogs tika izveidots jau septembrī?

 9.oktobrī notikusī vadības aiziešana no Dienas nebija pēkšņs lēmums, jo domstarpības par laikraksta nākotni radās jau vasarā un saasinājās septembrī.

 Pirmais mēģinājums atbrīvot Nelliju notika septembra sākumā, kad viņa iestājās pret Dienas redakcijas izmaksu  samazināšanu par 55% un atteicās pati atstāt amatu vai „klusi pazust”.

Mēģinājums atkārtojās septembra vidū, kad bija jau sagatavoti dokumenti. Tieši tad arī blogs tika reģistrēts kā iespējamais komunikācijas kanāls gadījumā, ja Dienas vadība tiktu atbrīvota un paliktu bez iespējas izskaidrot situāciju lasītājiem un sabiedībai.

Rita Ruduša, Dienas bijusī žurnāliste Londonā

Neesoši telefona numuri, skrējiens pa ļaužu pilno Oksfordstrītu, nervozas sekretāres, nenotikusi tikšanās – Dienas jaunā īpašnieka pēdu dzīšana atgādina spiegu filmu. Uzdevums pirmajā acu uzmetienā šķiet ļoti vienkāršs – jāsameklē Nedela S.A. preses relīzē minētais Džonatans Roulands (relīzes samocītā valoda būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu, bet lai nu paliek) un jāuzdod daži vienkārši jautājumi. Sakiet, kas ir juridiskā persona, kam pieder Diena, Roulanda kungs, parādiet īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, Roulanda kungs, un paskaidrojiet, kurā brīdī un kādēļ jums radās interese par Dienu. Ak jā, un pastāstiet, lūdzams, kāda ir jūsu vīzija par Dienas attīstību. AS Diena valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Tralmaks ir tik pretimnākošs, ka redakcijas vadībai iedod Džonatana Roulanda vizītkarti. Lūdzu, zvaniet.

Zvanu ar’. Tikai, ziniet, tāda numura nav. Londonā vispār nemēdz būt desmitciparu numuru. Varētu pieņemt, ka uzņēmums, kuram bez biroja Gērnsijas salā ir arī birojs Londonas centrā, zina, cik skaitļiem ir jābūt vizītkartes kontaktinformācijas sadaļā, lai pa tajā uzrādīto telefonu varētu kādu sazvanīt. Labi, iesim pa apkārtceļu – Blackfish Group ir mājas lapa internetā http://www.blackfishcapital.com/. Primitīva, pirmās paaudzes interneta garā veidota lapa, kas faktiski ir kā ziņojumu dēlis – nekādu klikšķu iespēju, tikai ducis teikumu par to, kas ir Blackfish Group un kur to atrast. Ir arī telefoni ar pareizu ciparu skaitu. Zvanu. Atbild sekretāre – nē, nē, ar Roulanda kungu nevar runāt, viņš ir sapulcē. Pie sevis nosmejos, jo tonis un teksts ļoti atgādina Maskavas korespondentes laiku agrīnajos deviņdesmitajos, kad Krievijas amatpersonu sekretāres uz lūgumiem savienot ar priekšnieku vienmēr atbildēja tieši tādiem vārdiem. „Kad viņu varēs sazvanīt?” jautāju Blackfish sekretārei. „Nemāku teikt, bet atstājiet savu telefona numuru, viņš jums noteikti atzvanīs.” Laikraksta Diena nosaukums man jānosauc pa burtiem trīs reizes no vietas: „dī-ai-ī-en-ei”.

Ir aizdomas, ka nekāda atzvanīšana nenotiks, tādēļ jābrauc uz Blackfish biroju. Bailēs, ka Roulanda kungs var izdomāt doties pēkšņā komandējumā, teiksim, uz Gērnsiju, no metro pārvietojos lielākoties skriešus. Pie pieturas Oxford Circus tas ir īpaši grūti izdarāms, jo daudzgalvainais pūlis lēnām spraucas pa ļoti šauru ietvi, kuras malās notiek remontdarbi. „Sorry, sorry, excuse me, I’m sorry,” murminu, spiežoties cauri ļaužu sienai. Nonāku pie Savile Row – slavenās Londonas skroderu ielas, kur top baņķieru nevainojamie uzvalki. Ielas galā, neuzkrītošā, pelēkā ēkā ar lielu uzrakstu ‘IZĪRĒ BIROJUS‘ patiešām atrodu Blackfish. Askētiskā foajē mani sagaida sekretāre – pie kā jūs, vai jūs kāds gaida. Viņa telefoniski sazinās ar kolēģi citā telpā: „Šeit ir kāda sieviete no Latvijas” un tad piebilst pusčukstā: „žurnāliste”. Pēc brīža no stūra iznirst acīmredzami satraukta sieviete. „Kādēļ jūs atnācāt, es taču teicu, ka jums atzvanīs.” Es, laipni smaidot, skaidroju, ka ir piektdienas pēcpusdiena, visi grib doties mājās un esmu pārliecināta, ka Roulanda kungs grib ar mani aprunāties pēc iespējas ātrāk, lai lasītāji Latvijā iegūtu nepastarpinātu informāciju. Pasniedzu vizītkarti un ievēroju, ka pretī nesaņemu neko. Mūsu dialogs turpinās vairākas minūtes un pamanu, ka uz sievietes pieres izspiežas pāris sviedru lāses. Viņa apgalvo, ka Roulanda kungs patlaban ir pusdienās un noteikti, noteikti, noteikti man atzvanīs un mēs varēsim sarunāt tikšanos. Pēc 15 minūšu klīšanas pa apkaimi patiešām atskan telefona zvans – tas nav Roulanda kungs, bet satrauktā sekretāre, kura sola, ka piecos man zvanīs Roulanda kungs un mēs varēsim par tālāko ar viņu vienoties.

Nolemju neriskēt braukt uz mājām, lai neiestrēgtu sabiedriskajā transportā (labi vien ir, jo vēlāk uzzinu, ka vilcieni kavējās). Norunāto laiku sagaidu netālu esošajā viesnīcā Temzas krastā, kur komandējuma laikā uzturas no Rīgas iebraucis draugs. Dzeram tēju, runājam par žurnālistikas nākotni Latvijā un es gaidu norunāto zvanu. 17.05 tas patiešām atskan. Bet „tālākais” nenotiek – persona, kas man zvana un dēvē sevi par Džonatanu Roulandu, kategoriski atsakās satikties un parādīt īpašumtiesības apliecinošus dokumentus. „Absolutely not”. Mūsu saruna ir kā polka uz karstas grīdas – daudz lēkāšanas, bet pilna pēda pie grīdas tā arī netiek pielikta. Nopirkāt? Jā, nopirkām. Varat parādīt dokumentus? Nē, nekādā gadījumā. Kad iesaistījāties procesā? Kaut kad jūlijā. Kādēļ investējāt Latvijā? Mums patīk izaicinājumi. Kāda ir jūsu vīzija? Mums tādas nav. Vai jūs esat informēts principiālajām nesaskaņām starp Aleksandru Tralmaku un redakcijas vadību? Jā esmu, zinu, ka bija atlūgumi, negribu tajā iesaistīties. Kad vienus un tos pašus jautājumus atkārtoju vairakkārt cerībā saņemt izvērstāku atbildi, pretī atskan telefonisks pliķis: „Jūs droši vien nesaprotat angļu valodu…”. Nodancojuši ceturtdaļstundu un nenonākuši pie taustāma rezultāta, noliekam klausuli. Tēja ir atdzisusi un ārā sācis līt. Es iejūku braucēju pūlī – lai tiktu uz mājām, jāmet milzīgs loks cauri Rietumlondonai, jo mana līnija ir slēgta. „Due to a person under a train” – bezkaislīgā balsī paskaidro metro darbiniece.

Kur ir Ozoliņš un citi?

Oktobris 9, 2009

Otrs biežākais jautājums pēc “kāpēc jūs aizgājāt”  šovakar ir  “kur ir Aivars Ozoliņš?”

Aivars Ozoliņš šajā gadījumā nenozīmē tikai populāro komentētāju, bet ietver jautājumu par daudziem citiem pazīstamiem Dienas vārdiem – Lailu Pakalniņu, Askoldu Rodinu, Guntu Slogu, Ievu Alberti, pārējiem talantīgajiem rakstniekiem un fotogrāfiem, un ilustratoriem.

Vispirms – šī nebija akcija, kurā kāds kādu aicināja aiziet. Tie bija individuāli lēmumi. Daudzi cilvēki redakcijā nezināja, ka aiziešana top, ka pirms pāris nedēļām Tralmaks mēģināja atlaist Nelliju, ka bija aizliegts atklāt ziņas par investora atrašanu un piedāvājumu izpirkt “Dienu”, pretējā gadījumā draudot to automātiski izmest miskastē un noliegt.

Virkne redakcijas cilvēku ir dažādos atvaļinājumos – Aivars Ozoliņš, Māris Diņģelis, Laila Pakalniņa, ja minam tikai dažus.  Cik zināms, no pirmdienas leģitīmi nestrādā arī visa Latvijas ziņu nodaļa, ieskaitot abus redaktorus.  Ja būs jaunumi, viņi mums tos pavēstīs.

No redakcijas šovakar saņēmām šādu ziņu:

Atlūgumus iesniegušo kolēģu pozīciju atbalsta arī:
Gunta Sloga, vecākā reportiere
Vikija Valdmane, Latvijas ziņu nodaļas redaktore
Jānis Juzefovičs, Latvijas ziņu nodaļas redaktors
Vita Dreijere, Latvijas ziņu nodaļas reportiere
Matīss Arnicāns, Latvijas ziņu nodaļas reportieris
Ivo Leitāns, Latvijas ziņu nodaļas reportieris
Ernests Kļaviņš, mākslinieks
Māris Diņģelis, SestDienas redaktors
Laura Dzērve, Latvijas ziņu nodaļas reportiere
Sarmīte Māliņa, māksliniece
Dace Eglīte, Foto un ilustrācijas nodaļas vadītāja
Kristaps Kalns, fotogrāfs,
Ilze Līvmane, Kultūras Dienas lapu redaktore
Ieva Alberte, pielikuma SestDiena žurnāliste
Ilmārs Broks, lapu redaktors,
Barbara Ālīte, Diena.lv redaktore,
Māra Miķelsone, Diena.lv redaktore,
Ivo Jirgens, sporta nodaļas reportieris

Kā arī Aivars Ozoliņš, Laila Pakalniņa un Askolds Rodins.

Riga, 9 October, 2009

Nellija Ločmele, editor in chief of the publishing house Dienas mediji, and Anita Brauna, editor in chief of the newspaper Diena, together with a number of influential Diena journalists are leaving the newspaper because the actions and statements of Aleksandrs Tralmaks, the owner of the newspaper’s holding company AS Diena, compromise Diena’s values and undermine quality journalism at the newspaper.

In addition to the editors, the following journalists are leaving Diena: one of the newspaper’s founders — editorial page editor Pauls Raudseps, senior reporters Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Baiba Rulle and Rita Ruduša, the editor of Diena’s Saturday supplement Sestdiena Dace Smildziņa, political correspondent Ināra Egle and the lifestyle correspondent Anda Burve Rozīte.

These journalists are leaving Diena for two reasons. First of all, for fourteen weeks Mr. Tralmaks was unable to publicly name the individuals or companies that financed the purchase of AS Diena, and his announcement this Friday about the involvement of the Rowland family from Great Britain has raised more questions than it answers. This lengthy uncertainty has done significant damage to Diena’s credibility.

Second, the journalists and the ownership have serious differences regarding the future of the newspaper. Diena’s editors believe that the owners’ planned business model, which includes a proposal to cut editorial expenses by over 50%, threatens the very existence of Diena as a quality newspaper.

In the hope of preserving Diena as an independent quality newspaper, a group of editors made an offer to buy the publishing house Dienas mediji, but this offer was refused.

“Trust is the foundation of serious journalism. If there are unanswered questions about who really owns Diena and if the editorial staff has no reason to believe that Diena will continue to be a quality newspaper, then we cannot continue working there and at the same time maintain our readers’ trust,” says Nellija Ločmele.

The editorial team is convinced that Latvia needs an independent publication that provides its readers with reliable news, analysis and commentary. So, after a short rest, we will begin working towards this goal. You will be able to follow our progress at https://citadiena.wordpress.com.

Diena was founded in 1990 and up to now has been one of the most respected and influential newspapers in Latvia. In July of this year the previous majority owner of AS Diena, the Swedish media company The Bonnier Group, suddenly sold AS Diena to Nedela S.A., a Luxembourg based company owned by Aleksandrs Tralmaks. Mr. Tralmaks’ inability to name the persons or companies that financed this deal has raised concerns both in Latvia and abroad.

Contacts:

Nellija Ločmele    (+371 2947 3690)

Anita Brauna       (+371 2941 3599)

Pauls Raudseps    (+371 2950 1962)

Sanita Jemberga  (+371 2911 8845)