Dienā, kad laikrakstu pameta daļa tā komandas, mums bija tik maz laika un notikumi attīstījās tik ātri, ka atšķīrās avīzē un šajā vietnē publicētais aizgājušo un solidaritāti izteikušo saraksts. Esam lūguši tos, kuru vārdu avīzē pie aizgājušajiem nebija un kuri to vēlas, izskaidrot lasītājiem, kādēļ viņi tā rīkojās. Ernesta skaidrojumam seko Anda Burve – Rozīte.

P.S. Komentāros redzam jautājumus, vai Nellijas vēstuli parakstījušie cilvēki, kas solidarizējas ar tajā teikto, arī ir iesnieguši atlūgumus.  Cik zinām, daļa ir pārdomu procesā, daļa slimības/parastos atvaļinājumos, daļa droši vien strādās. Ja kāds no viņiem aizies un mums to paziņos, mēs pavēstīsim tālāk.

Anda Burve – Rozīte

Lasītājiem varētu rasties jautājums: kāpēc no Dienas aizgājuši ne tikai žurnālisti, kuri analizē politiskos un ekonomiskos procesus, bet arī es – kultūras, izklaides notikumu aprakstniece un dažādu personību portretu, dzīves stāstu autore žurnālā SestDiena.
Vasarā, kad radās neskaidrības, kurš un par kādu naudu nopircis Dienu, vienojos ar sevi, ka nekavējoties iesniegšu atlūgumu tajā brīdī, kad aizies mani tiešie redaktori: Dace Smildziņa, Māris Diņģelis (SestDiena), arī Dita Rietuma (Izklaide) un Solvita Smiļģe (Dzīvesstils). Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu gadiem ilgi strādājusi. Uzticos viņu profesionalitātei un godaprātam. Desmit gadu laikā, kopš strādāju Dienā, man nekad neviens nav norādījis, kā un par ko būtu jāraksta. Tēmas, personības un uzstādījumus vienmēr esam izdomājuši, demokrātiski diskutējot. Vienīgie labojumi rakstos no redaktoru puses bijuši saistībā ar precīziem faktiem (gadaskaitļiem, nosaukumiem u.tml.)
Par to esmu cienījusi kolēģus.
Tas bija iemesls, kāpēc Dienā nostrādāju ilgus gadus.
Dzīvē bijuši dažādi posmi, tai skaitā finansiāli grūti. Arī darbi bijuši dažādi, kā piemēram, studiju laikā, lai iztiktu, esmu skrējusi kā ”pīle” McDonald’s. Grūtos, gan arī vieglākos laikos nekad neesmu zaudējusi pārliecību, ka nekas dzīvē nav tā vērts, lai pazaudētu sirdsapziņu, rīkotos negodīgi.
Dzīve ir pārāk īsa un paradoksāla, lai to pārdotu kādam, visvienalga, par kādu cenu.
Kad krīze skāra arī Dienu, man bija iespēja redzēt, kā grūtos apstākļos strādā izdevniecības galvenā redaktore Nellija Ločmele, Dienas galvenā redaktore Anita Brauna un (līdz šai vasarai) Dienas direktore Liene Vilnīte. Viņas regulāri sapulcēja darbiniekus, lai atklāti un godīgi stāstītu, kas notiek, kā plānots virzīties tālāk. Man bija (un joprojām ir) pārliecība, ka tie ir vadītāji, kuri izdarīja pēc tīras sirdsapziņas labāko iespējamo dotajos apstākļos.
Augstāk minētais, kā arī SestDienas redaktoru aiziešana no Dienas ir iemesls, kāpēc es bez iekšējas svārstīšanās nolēmu solidarizēties ar kolēģiem un piektdien, 9.oktobrī, uzrakstīju atlūgumu.
Viss, ko tagad rakstu, man nekādā veidā nav izdevīgi. Es pat teiktu, ir neizdevīgi. Piektdienas vakarā, kad Aleksandram Tralmakam uz galda noliku atlūgumu, viņš vairākkārtīgi lūdza palikt. Uzsvēra, ka ļoti nevēlas, lai pametu Dienu. Apgalvoja: ”Tev nekad nebūs 140 latu alga.”.
Iespējams, šajā grūtajā situācijā, paliekot Dienā, man būtu iespēja izsist sev lielāku algu un priviliģētāku darba grafiku bez ierastās pārslodzes.
Es to nevēlos. Kaut arī man nav jaunu darba piedāvājumu (krīzē, visticamāk, labu laiku nebūs) un nebūt nav tā, ka varu atļauties nedomāt par iztiku.
Es aizeju no Dienas, jo uzskatu, ka pret nelietību un muļķību ir jāpastāv. Mazais individuālais mērogs ir vienlaikus absolūts.
Ko es domāju ar ”muļķību” un ”nelietību”? Ļotikonkrēti: kad uz Aleksandra Tralmaka lūgumu palikt strādāt Dienā atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc viņš atlaidis redaktorus, kuru vērtībizpratnei un godaprātam uzticos, viņš nespēja sniegt atbildi. Vien teica, ka būs jauni redaktori, un par to, ka ar Dienu viss kārtībā, varēšu pārliecināties, ja palikšu strādāt.
Es tam neticu. Neredzu iemeslu, kāpēc vieni labi, uzticami vadītāji jānomaina ar citiem.
Redzot piektdienas brutālos notikumus redakcijā, man nācās domāt, ka, iespējams, es būtu nākamā, kuras atvilktnes pārbaudītu administrācijas nolīgti juristi un aiz elkoņa izgrūstu pa redakcijas durvīm. Man gan tāpat kā Paulam Raudsepam nav, ko slēpt. Tomēr tas bija nepārprotams signāls, ka attiecības Dienā mainās, un šādu attieksmi no darba devēja puses kategoriski nepieņemu. Attaisnojuma nav.
Varbūt tas šķitīs forsēti, tomēr nevilšus piektdien ienāca prātā salīdzinājums: kāpēc 2.Pasaules kara laikā bija iespējamas koncentrācijas nometnes? Tāpēc, ka viena fanātiķa idejai atradās lojāli sekotāji un izpildītāji. Cilvēki, kuri pret nelietību un muļķību neiestājās, bet gan palīdzēja realizēt to.
Ļaunuma estētika mainās. Lielos un mazos mērogos. Tas aizvien atrod jaunas formas, citu, nereti gluži pievilcīgu/kārdinošu/izdevīguma pilnu seju.
Tomēr dzīve ir tik īsa un paradoksāla, ka nekas nav tā vērts, lai nelietību un muļķību akceptētu, nevis iestātos pret to.
Advertisements