Šodien atlūgumu iesniegusi Dienas komentētāja, pazīstamā režisore Laila Pakalniņa.

Savā uzteikumā Aleksandram Tralmakam Laila raksta:

“Uzsaku darbu saskaņā ar Darba likuma 100.panta 5.daļu, jo, pamatojoties uz taisnprātības apsvērumiem, vairs nevaru rakstīt komentārus laikrakstā Diena. Es nezinu, kam laikraksts pieder (tas, ka pēc vairāku mēnešu gaidīšanas ir nosaukts viens vārds, lietas būtību nemaina – man nav tapis skaidrs, kāpēc šie cilvēki iegādājās vienu no svarīgākajiem Latvijas drukātajiem medijiem), t.i., es nezinu, kā turpmāk var tikt izmantots mans darbs un vārds, kā arī lasītāju uzticība laikrakstam  Diena, par kuru, rakstot komentārus deviņus gadus, es esmu līdzatbildīga.

Turklāt es vairs nevaru rakstīt  Dienā, jo laikrakstā nestrādā mana darba vadītājs Pauls Raudseps. Precīzāk būtu teikt – tāpēc, kāpēc nestrādā Pauls Raudseps. Esmu arī informēta par to, kā viņš bija spiests atstāt laikrakstu Diena, kuru viņš būtībā ir radījis un veidojis katru dienu gandrīz divdesmit gadu garumā. Tai vietā, lai godinātu šo cilvēku, tika pārbaudītas viņa mantas.

Komentētāja darbs it kā  ir ļoti individuāls. Par to liecina fakts, ka pēdējo gadu nerakstīju redakcijas telpās (tas ļāva man darbu Dienā savienot ar filmu veidošanu). Taču šis it kā individuālais darbs ir iespējams tikai tad, ja var pilnībā uzticēties saviem kolēģiem. Mūs – Dienas komentētājus vienoja ne vien augsti profesionālie kritēriji, bet ,galvenais, pārliecība un ideāli. Lai strādātu, man bija ļoti būtiski sajust un saprast, ka ne Aivaram Ozoliņam, ne Askoldam Rodinam, ne Paulam Raudsepam nebija vienalga, kas notiek ar Latvijas valsti. Vēl vairāk. Man to ir ļoti grūti paskaidrot, taču man bija svarīgi, ka šie cilvēki publiski aizstāvēja neatkarības un demokrātijas idejas, jo tās bija viņu dziļi personiskās vērtības. Lieki teikt, ka es ļoti daudz mācījos no viņiem. Savos priekos, bēdās, satraukumā un rūpēs par Latviju mēs dalījāmies ar lasītāju, papildinot viens otru. Tagad komentētāju komanda ir izārdīta. Un tāpēc es vairs nevaru strādāt Dienā.”

Gunta Sloga, speciāli CitaDiena

“Aleksandr, kāda ir sajūta, kad esi iznīcinājis Dienu?” Ar šādu jautājumu reklāmas nodaļas darbinieks Jānis pielika punktu piektdienas pēcpusdienā Aleksandra Tralmaka sasauktajai darbinieku sapulcei. Tā tika sarīkota tūlīt pēc redaktoru Nellijas Ločmeles, Anitas Braunas un Paula Raudsepa atlūgumu saņemšanas un pavēles nekavējoties pamest redakciju. Brīdī, kad A.Tralmaks bija uzsācis šo trīs cilvēku “ļauno darbu” uzskaiti, sapulces vidū iznāca SestDienas redaktore Dace Smildziņa. Aizlūzušā balsī viņa jautāja, ko gan trīs aizgājēji noziegušies, ka viņiem jāpārbauda mantas. Sapulce, kura jau sākās spriedzes pilnā gaisotnē, pārauga asās vārdu pārmaiņās. Ja kāds Dienā vēl bija cerējis uz kaut cik pieklājīgām stāsta beigām, tad šīs cerības tobrīd bija sagrautas.

Pēc sapulces redakcijā strādājošie devās uz blakus esošo krodziņu, lai satiktos ar A.Braunu un N.Ločmeli, kam bija aizliegts runāt ar darbiniekiem biroja telpās. Nellija izstāstīja savu stāstu par trīs mēnešu laikā notikušo. Pie ēstuves jau bija sapulcējušies lielāko mediju pārstāvji, sapulcei beidzoties, atlūgumus neiesniegušajiem radās jautājums, ko darīt tālāk. Visiem – žurnālistiem, fotogrāfiem, redaktoriem un māksliniekiem – bija skaidrs, ka viņu pienākums ir izstāstīt saviem lasītājiem, kas piektdien notika.

Ātri vien tika izlemts, ka es aprakstīšu A.Tralmaka trīs mēnešu melu hronoloģiju, Ieva Alberte un Anda Burve izstāstīs, kā  notika redaktoru aiziešana. Vita Dreijere analizēs notikušā ietekmi uz mediju telpu, bet Ivo Leitāns uzrakstīs, ko iecerējusi par galvenās redaktores vietas izpildītāju ieceltā Dace Andersone. Tika izlemts, ka komentāru lapā tiks nopublicēta N.Ločmeles atvadu vēstule, kurai atbalstu ar saviem parakstiem pauda arī virkne palikušo.

Pa ceļam uz redakciju saņēmu ziņu, ka kolēģiem Dienas biznesā dots rīkojums būt kaujas gatavībā. Gadījumā, ja Dienas redakcija atteiktos strādāt, viņiem vajadzētu aizpildīt tukšās lapas. Pa to laiku birojā jau bija ieradusies D.Andersone. Satiku A.Tralmaku, kurš man sacīja, ka vēloties pārliecināties, vai avīze iznāks. Saprotot, ka no manas atbildes atkarīgs tas, vai mūsu iecere sekmēsies, es pārliecinoši paziņoju: protams, viss tiks izdarīts, kā jau iepriekš saplānots. Sākām darbu. Vienlaikus, darbinieku sapulci sasauca D.Andersone un Zigurds Meija, viena no A.Tralmaka uzticības personām uzņēmumā. Visi tika mudināti turpināt darbu. Z.Meija stāstīja, ka redakcionālā neatkarība tiks saglabāta. Uz manu jautājumu, vai D.Andersone būs gatava stāvēt tikpat stingri kā viņas priekšteči gadījumā, ja pie viņas nāks A.Tralmaks un teiks, kas jāraksta, atbilde bija šokējoša. Viņasprāt, redaktoram ir jāieklausās īpašnieka viedoklī, tāpat ir ciešāk jāsadarbojas ar reklāmas nodaļu. Redakcijas darbības stingrs nodalījums no akcionāriem un reklāmas bija bijuši vieni no Dienas pamatprincipiem.

Tuvojās rakstu nodošanas laiks, saņēmām ziņas, ka Dienas biznesa mobilizācija atsaukta. Tad pienāca ziņas, ka A.Tralmaks devis rīkojumu uzraudzīt, kas tiek nosūtīts uz tipogrāfiju. Pēcāk viņš taisnojās, ka gribējis vien būt pārliecināts, lai netiek nodrukātas tukšas vai melnas lapas. Saņēmām apliecinājumu no tipogrāfijas vadības, ka tā drukās visu, kas tiks atsūtīts no redakcijas.

Birojā  līdz avīzes nodošanai bija nolēmuši palikt ne vien avīzes gatavošanā  iesaistītie, bet arī darbus pabeigušie. Lai būtu drošāk. Neuzkrītoši notikušo līdz vēlam vakaram no sava stikla kabineta vēroja Z.Meija un Dienas direktors Gastons Neimanis.  D.Andersone, pārliecināta, ka sestdien iznākošajā avīzē viss būs kārtībā, bija devusies prom. Galu galā avīzei tika pielikts punkts. Iedzērām pa glāzei vīna. Ap 23.00 sākām izklīst. Pirms došanās mājās nolēmu aiziet uz tipogrāfiju un pārliecināties, vai avīzi jau drukā. Maldījos cauri milzīgajām, iespiedmašīnu piesildītajām telpām. Beidzot atradu par avīzes drukāšanu atbildīgo maiņas meistaru. Dienu vēl nebija sākuši iespiest, taču meistars mani pārliecināja, ka viss tiks nodrukāts kā no redakcijas atsūtīts.

Devos mājās. Prožektoru izgaismots, virs ēkas mirdzēja uzraksts “Diena”. Bija smagi. Taču mierināja sajūta, ka ar kolēģiem piektdien esam strādājuši, pieturoties pie vērtībām un principiem, ar kuriem vienmēr lepojāmies.

P.S. Kādam varētu rasties jautājumi, kāpēc mans vārds nav aizgājušo sarakstā. Man bija privāti iemesli, kāpēc es neuzrakstīju atlūgumu pagājušajā nedēļā. Taču šīs juridiskās procedūras paveikšana ir tikai laika jautājums.

Daži vārdi no ārpuses

Oktobris 12, 2009

Latvijas Žurnālistu savienība aicina laikraksta Diena izdevējus kliedēt bažas par neatkarīgas un kvalitatīvas žurnālistikas turpināšanās iespējām a/s Diena izdevumos.

Latvijas Žurnālistu savienība aicina preses darba devējus atturēties no cilvēka cieņu pazemojošas rīcības, izsakot darbavietas uzteikumu vai atlaižot no  darba.

Žurnālistiem, kuriem zaudējot darbu, zudušas radošās izpausmes iespējas, Latvijas Žurnālistu savienība piedāvā izmantot savu interneta mājas lapu (www.zurnalistusavieniba.lv) savu rakstu publicēšanai.

Dienā, kad laikrakstu pameta daļa tā komandas, mums bija tik maz laika un notikumi attīstījās tik ātri, ka atšķīrās avīzē un šajā vietnē publicētais aizgājušo un solidaritāti izteikušo saraksts. Esam lūguši tos, kuru vārdu avīzē pie aizgājušajiem nebija un kuri to vēlas, izskaidrot lasītājiem, kādēļ viņi tā rīkojās. Ernesta skaidrojumam seko Anda Burve – Rozīte.

P.S. Komentāros redzam jautājumus, vai Nellijas vēstuli parakstījušie cilvēki, kas solidarizējas ar tajā teikto, arī ir iesnieguši atlūgumus.  Cik zinām, daļa ir pārdomu procesā, daļa slimības/parastos atvaļinājumos, daļa droši vien strādās. Ja kāds no viņiem aizies un mums to paziņos, mēs pavēstīsim tālāk.

Anda Burve – Rozīte

Lasītājiem varētu rasties jautājums: kāpēc no Dienas aizgājuši ne tikai žurnālisti, kuri analizē politiskos un ekonomiskos procesus, bet arī es – kultūras, izklaides notikumu aprakstniece un dažādu personību portretu, dzīves stāstu autore žurnālā SestDiena.
Vasarā, kad radās neskaidrības, kurš un par kādu naudu nopircis Dienu, vienojos ar sevi, ka nekavējoties iesniegšu atlūgumu tajā brīdī, kad aizies mani tiešie redaktori: Dace Smildziņa, Māris Diņģelis (SestDiena), arī Dita Rietuma (Izklaide) un Solvita Smiļģe (Dzīvesstils). Tie ir cilvēki, ar kuriem kopā esmu gadiem ilgi strādājusi. Uzticos viņu profesionalitātei un godaprātam. Desmit gadu laikā, kopš strādāju Dienā, man nekad neviens nav norādījis, kā un par ko būtu jāraksta. Tēmas, personības un uzstādījumus vienmēr esam izdomājuši, demokrātiski diskutējot. Vienīgie labojumi rakstos no redaktoru puses bijuši saistībā ar precīziem faktiem (gadaskaitļiem, nosaukumiem u.tml.)
Par to esmu cienījusi kolēģus.
Tas bija iemesls, kāpēc Dienā nostrādāju ilgus gadus.
Dzīvē bijuši dažādi posmi, tai skaitā finansiāli grūti. Arī darbi bijuši dažādi, kā piemēram, studiju laikā, lai iztiktu, esmu skrējusi kā ”pīle” McDonald’s. Grūtos, gan arī vieglākos laikos nekad neesmu zaudējusi pārliecību, ka nekas dzīvē nav tā vērts, lai pazaudētu sirdsapziņu, rīkotos negodīgi.
Dzīve ir pārāk īsa un paradoksāla, lai to pārdotu kādam, visvienalga, par kādu cenu.
Kad krīze skāra arī Dienu, man bija iespēja redzēt, kā grūtos apstākļos strādā izdevniecības galvenā redaktore Nellija Ločmele, Dienas galvenā redaktore Anita Brauna un (līdz šai vasarai) Dienas direktore Liene Vilnīte. Viņas regulāri sapulcēja darbiniekus, lai atklāti un godīgi stāstītu, kas notiek, kā plānots virzīties tālāk. Man bija (un joprojām ir) pārliecība, ka tie ir vadītāji, kuri izdarīja pēc tīras sirdsapziņas labāko iespējamo dotajos apstākļos.
Augstāk minētais, kā arī SestDienas redaktoru aiziešana no Dienas ir iemesls, kāpēc es bez iekšējas svārstīšanās nolēmu solidarizēties ar kolēģiem un piektdien, 9.oktobrī, uzrakstīju atlūgumu.
Viss, ko tagad rakstu, man nekādā veidā nav izdevīgi. Es pat teiktu, ir neizdevīgi. Piektdienas vakarā, kad Aleksandram Tralmakam uz galda noliku atlūgumu, viņš vairākkārtīgi lūdza palikt. Uzsvēra, ka ļoti nevēlas, lai pametu Dienu. Apgalvoja: ”Tev nekad nebūs 140 latu alga.”.
Iespējams, šajā grūtajā situācijā, paliekot Dienā, man būtu iespēja izsist sev lielāku algu un priviliģētāku darba grafiku bez ierastās pārslodzes.
Es to nevēlos. Kaut arī man nav jaunu darba piedāvājumu (krīzē, visticamāk, labu laiku nebūs) un nebūt nav tā, ka varu atļauties nedomāt par iztiku.
Es aizeju no Dienas, jo uzskatu, ka pret nelietību un muļķību ir jāpastāv. Mazais individuālais mērogs ir vienlaikus absolūts.
Ko es domāju ar ”muļķību” un ”nelietību”? Ļotikonkrēti: kad uz Aleksandra Tralmaka lūgumu palikt strādāt Dienā atbildēju ar pretjautājumu, kāpēc viņš atlaidis redaktorus, kuru vērtībizpratnei un godaprātam uzticos, viņš nespēja sniegt atbildi. Vien teica, ka būs jauni redaktori, un par to, ka ar Dienu viss kārtībā, varēšu pārliecināties, ja palikšu strādāt.
Es tam neticu. Neredzu iemeslu, kāpēc vieni labi, uzticami vadītāji jānomaina ar citiem.
Redzot piektdienas brutālos notikumus redakcijā, man nācās domāt, ka, iespējams, es būtu nākamā, kuras atvilktnes pārbaudītu administrācijas nolīgti juristi un aiz elkoņa izgrūstu pa redakcijas durvīm. Man gan tāpat kā Paulam Raudsepam nav, ko slēpt. Tomēr tas bija nepārprotams signāls, ka attiecības Dienā mainās, un šādu attieksmi no darba devēja puses kategoriski nepieņemu. Attaisnojuma nav.
Varbūt tas šķitīs forsēti, tomēr nevilšus piektdien ienāca prātā salīdzinājums: kāpēc 2.Pasaules kara laikā bija iespējamas koncentrācijas nometnes? Tāpēc, ka viena fanātiķa idejai atradās lojāli sekotāji un izpildītāji. Cilvēki, kuri pret nelietību un muļķību neiestājās, bet gan palīdzēja realizēt to.
Ļaunuma estētika mainās. Lielos un mazos mērogos. Tas aizvien atrod jaunas formas, citu, nereti gluži pievilcīgu/kārdinošu/izdevīguma pilnu seju.
Tomēr dzīve ir tik īsa un paradoksāla, ka nekas nav tā vērts, lai nelietību un muļķību akceptētu, nevis iestātos pret to.

Biežāk uzdotie jautājumi

Oktobris 10, 2009

No dažādiem avotiem turpinām saņemt jautājumus par aiziešanas detaļām, tāpēc izveidojam biežāk uzdoto jautājumu sadaļu, kuru papildināsim pēc Jūsu ierosinājumiem.

 Cik Dienas darbinieki ir uzrakstījuši atlūgumus? Kāpēc atšķiras dažādos avotos minētais skaits?

Atlūgumus iesniegušo darbinieku skaits sestdienas Dienā un mūsu blogā atšķiras tāpēc, ka notikumi vakar risinājās tik strauji, ka nedz mums, nedz Dienā palikušajiem kolēģiem acīmredzot nebija pilna informācija. Atlūgumus neviens neorganizē, tā ir cilvēku brīva izvēle. Ja Aleksandrs Tralmaks tiešām ir teicis, ka saņēmis 14 cilvēku iesniegumus, tad mēs joprojām nezinām visus vārdus.

Mums ir apstiprinājums par 11 atlūguma iesniedzējiem: Nellija Ločmele, Anita Brauna, Pauls Raudseps, Dace Smildziņa, Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Baiba Rulle, Rita Ruduša, Guntis Keisels, Ināra Egle, Anda Burve – Rozīte

 Vai redakcijas vadība vispār nepiekrīt izmaksu samazinājumam?

 Nē, tā nav taisnība. Redakcijas vadība uzskatīja, ka satura veidošanas izmaksas jāsamazina, jo Dienas finansu situācija joprojām nav stabila, taču šī samazināšana jāveic saprātīgā veidā, saglabājot Dienas redakcijas kodolu un konkurētspēju.

 Redakcijas vadība kategoriski iebilda pret septembrī piedāvāto 2010.gada budžeta plānu, kurā Dienas redakcijas personāla izmaksas bija paredzēts samazināt par 55% pret šo gadu, kurā jau veikti būtiski taupīšanas pasākumi, tajā skaitā darbinieku atlaišana un algu samazināšana. Redakcijas vadība piedāvāja saprātīgu plānu, kā izmaksas samazināt par aptuveni trešo daļu.

 Kāpēc šis blogs tika izveidots jau septembrī?

 9.oktobrī notikusī vadības aiziešana no Dienas nebija pēkšņs lēmums, jo domstarpības par laikraksta nākotni radās jau vasarā un saasinājās septembrī.

 Pirmais mēģinājums atbrīvot Nelliju notika septembra sākumā, kad viņa iestājās pret Dienas redakcijas izmaksu  samazināšanu par 55% un atteicās pati atstāt amatu vai „klusi pazust”.

Mēģinājums atkārtojās septembra vidū, kad bija jau sagatavoti dokumenti. Tieši tad arī blogs tika reģistrēts kā iespējamais komunikācijas kanāls gadījumā, ja Dienas vadība tiktu atbrīvota un paliktu bez iespējas izskaidrot situāciju lasītājiem un sabiedībai.

Kur ir Ozoliņš un citi?

Oktobris 9, 2009

Otrs biežākais jautājums pēc “kāpēc jūs aizgājāt”  šovakar ir  “kur ir Aivars Ozoliņš?”

Aivars Ozoliņš šajā gadījumā nenozīmē tikai populāro komentētāju, bet ietver jautājumu par daudziem citiem pazīstamiem Dienas vārdiem – Lailu Pakalniņu, Askoldu Rodinu, Guntu Slogu, Ievu Alberti, pārējiem talantīgajiem rakstniekiem un fotogrāfiem, un ilustratoriem.

Vispirms – šī nebija akcija, kurā kāds kādu aicināja aiziet. Tie bija individuāli lēmumi. Daudzi cilvēki redakcijā nezināja, ka aiziešana top, ka pirms pāris nedēļām Tralmaks mēģināja atlaist Nelliju, ka bija aizliegts atklāt ziņas par investora atrašanu un piedāvājumu izpirkt “Dienu”, pretējā gadījumā draudot to automātiski izmest miskastē un noliegt.

Virkne redakcijas cilvēku ir dažādos atvaļinājumos – Aivars Ozoliņš, Māris Diņģelis, Laila Pakalniņa, ja minam tikai dažus.  Cik zināms, no pirmdienas leģitīmi nestrādā arī visa Latvijas ziņu nodaļa, ieskaitot abus redaktorus.  Ja būs jaunumi, viņi mums tos pavēstīs.

No redakcijas šovakar saņēmām šādu ziņu:

Atlūgumus iesniegušo kolēģu pozīciju atbalsta arī:
Gunta Sloga, vecākā reportiere
Vikija Valdmane, Latvijas ziņu nodaļas redaktore
Jānis Juzefovičs, Latvijas ziņu nodaļas redaktors
Vita Dreijere, Latvijas ziņu nodaļas reportiere
Matīss Arnicāns, Latvijas ziņu nodaļas reportieris
Ivo Leitāns, Latvijas ziņu nodaļas reportieris
Ernests Kļaviņš, mākslinieks
Māris Diņģelis, SestDienas redaktors
Laura Dzērve, Latvijas ziņu nodaļas reportiere
Sarmīte Māliņa, māksliniece
Dace Eglīte, Foto un ilustrācijas nodaļas vadītāja
Kristaps Kalns, fotogrāfs,
Ilze Līvmane, Kultūras Dienas lapu redaktore
Ieva Alberte, pielikuma SestDiena žurnāliste
Ilmārs Broks, lapu redaktors,
Barbara Ālīte, Diena.lv redaktore,
Māra Miķelsone, Diena.lv redaktore,
Ivo Jirgens, sporta nodaļas reportieris

Kā arī Aivars Ozoliņš, Laila Pakalniņa un Askolds Rodins.

Riga, 9 October, 2009

Nellija Ločmele, editor in chief of the publishing house Dienas mediji, and Anita Brauna, editor in chief of the newspaper Diena, together with a number of influential Diena journalists are leaving the newspaper because the actions and statements of Aleksandrs Tralmaks, the owner of the newspaper’s holding company AS Diena, compromise Diena’s values and undermine quality journalism at the newspaper.

In addition to the editors, the following journalists are leaving Diena: one of the newspaper’s founders — editorial page editor Pauls Raudseps, senior reporters Sanita Jemberga, Inga Spriņģe, Baiba Rulle and Rita Ruduša, the editor of Diena’s Saturday supplement Sestdiena Dace Smildziņa, political correspondent Ināra Egle and the lifestyle correspondent Anda Burve Rozīte.

These journalists are leaving Diena for two reasons. First of all, for fourteen weeks Mr. Tralmaks was unable to publicly name the individuals or companies that financed the purchase of AS Diena, and his announcement this Friday about the involvement of the Rowland family from Great Britain has raised more questions than it answers. This lengthy uncertainty has done significant damage to Diena’s credibility.

Second, the journalists and the ownership have serious differences regarding the future of the newspaper. Diena’s editors believe that the owners’ planned business model, which includes a proposal to cut editorial expenses by over 50%, threatens the very existence of Diena as a quality newspaper.

In the hope of preserving Diena as an independent quality newspaper, a group of editors made an offer to buy the publishing house Dienas mediji, but this offer was refused.

“Trust is the foundation of serious journalism. If there are unanswered questions about who really owns Diena and if the editorial staff has no reason to believe that Diena will continue to be a quality newspaper, then we cannot continue working there and at the same time maintain our readers’ trust,” says Nellija Ločmele.

The editorial team is convinced that Latvia needs an independent publication that provides its readers with reliable news, analysis and commentary. So, after a short rest, we will begin working towards this goal. You will be able to follow our progress at https://citadiena.wordpress.com.

Diena was founded in 1990 and up to now has been one of the most respected and influential newspapers in Latvia. In July of this year the previous majority owner of AS Diena, the Swedish media company The Bonnier Group, suddenly sold AS Diena to Nedela S.A., a Luxembourg based company owned by Aleksandrs Tralmaks. Mr. Tralmaks’ inability to name the persons or companies that financed this deal has raised concerns both in Latvia and abroad.

Contacts:

Nellija Ločmele    (+371 2947 3690)

Anita Brauna       (+371 2941 3599)

Pauls Raudseps    (+371 2950 1962)

Sanita Jemberga  (+371 2911 8845)