Šodien atlūgumu iesniegusi Dienas komentētāja, pazīstamā režisore Laila Pakalniņa.

Savā uzteikumā Aleksandram Tralmakam Laila raksta:

“Uzsaku darbu saskaņā ar Darba likuma 100.panta 5.daļu, jo, pamatojoties uz taisnprātības apsvērumiem, vairs nevaru rakstīt komentārus laikrakstā Diena. Es nezinu, kam laikraksts pieder (tas, ka pēc vairāku mēnešu gaidīšanas ir nosaukts viens vārds, lietas būtību nemaina – man nav tapis skaidrs, kāpēc šie cilvēki iegādājās vienu no svarīgākajiem Latvijas drukātajiem medijiem), t.i., es nezinu, kā turpmāk var tikt izmantots mans darbs un vārds, kā arī lasītāju uzticība laikrakstam  Diena, par kuru, rakstot komentārus deviņus gadus, es esmu līdzatbildīga.

Turklāt es vairs nevaru rakstīt  Dienā, jo laikrakstā nestrādā mana darba vadītājs Pauls Raudseps. Precīzāk būtu teikt – tāpēc, kāpēc nestrādā Pauls Raudseps. Esmu arī informēta par to, kā viņš bija spiests atstāt laikrakstu Diena, kuru viņš būtībā ir radījis un veidojis katru dienu gandrīz divdesmit gadu garumā. Tai vietā, lai godinātu šo cilvēku, tika pārbaudītas viņa mantas.

Komentētāja darbs it kā  ir ļoti individuāls. Par to liecina fakts, ka pēdējo gadu nerakstīju redakcijas telpās (tas ļāva man darbu Dienā savienot ar filmu veidošanu). Taču šis it kā individuālais darbs ir iespējams tikai tad, ja var pilnībā uzticēties saviem kolēģiem. Mūs – Dienas komentētājus vienoja ne vien augsti profesionālie kritēriji, bet ,galvenais, pārliecība un ideāli. Lai strādātu, man bija ļoti būtiski sajust un saprast, ka ne Aivaram Ozoliņam, ne Askoldam Rodinam, ne Paulam Raudsepam nebija vienalga, kas notiek ar Latvijas valsti. Vēl vairāk. Man to ir ļoti grūti paskaidrot, taču man bija svarīgi, ka šie cilvēki publiski aizstāvēja neatkarības un demokrātijas idejas, jo tās bija viņu dziļi personiskās vērtības. Lieki teikt, ka es ļoti daudz mācījos no viņiem. Savos priekos, bēdās, satraukumā un rūpēs par Latviju mēs dalījāmies ar lasītāju, papildinot viens otru. Tagad komentētāju komanda ir izārdīta. Un tāpēc es vairs nevaru strādāt Dienā.”