Gunta Sloga, speciāli CitaDiena

“Aleksandr, kāda ir sajūta, kad esi iznīcinājis Dienu?” Ar šādu jautājumu reklāmas nodaļas darbinieks Jānis pielika punktu piektdienas pēcpusdienā Aleksandra Tralmaka sasauktajai darbinieku sapulcei. Tā tika sarīkota tūlīt pēc redaktoru Nellijas Ločmeles, Anitas Braunas un Paula Raudsepa atlūgumu saņemšanas un pavēles nekavējoties pamest redakciju. Brīdī, kad A.Tralmaks bija uzsācis šo trīs cilvēku “ļauno darbu” uzskaiti, sapulces vidū iznāca SestDienas redaktore Dace Smildziņa. Aizlūzušā balsī viņa jautāja, ko gan trīs aizgājēji noziegušies, ka viņiem jāpārbauda mantas. Sapulce, kura jau sākās spriedzes pilnā gaisotnē, pārauga asās vārdu pārmaiņās. Ja kāds Dienā vēl bija cerējis uz kaut cik pieklājīgām stāsta beigām, tad šīs cerības tobrīd bija sagrautas.

Pēc sapulces redakcijā strādājošie devās uz blakus esošo krodziņu, lai satiktos ar A.Braunu un N.Ločmeli, kam bija aizliegts runāt ar darbiniekiem biroja telpās. Nellija izstāstīja savu stāstu par trīs mēnešu laikā notikušo. Pie ēstuves jau bija sapulcējušies lielāko mediju pārstāvji, sapulcei beidzoties, atlūgumus neiesniegušajiem radās jautājums, ko darīt tālāk. Visiem – žurnālistiem, fotogrāfiem, redaktoriem un māksliniekiem – bija skaidrs, ka viņu pienākums ir izstāstīt saviem lasītājiem, kas piektdien notika.

Ātri vien tika izlemts, ka es aprakstīšu A.Tralmaka trīs mēnešu melu hronoloģiju, Ieva Alberte un Anda Burve izstāstīs, kā  notika redaktoru aiziešana. Vita Dreijere analizēs notikušā ietekmi uz mediju telpu, bet Ivo Leitāns uzrakstīs, ko iecerējusi par galvenās redaktores vietas izpildītāju ieceltā Dace Andersone. Tika izlemts, ka komentāru lapā tiks nopublicēta N.Ločmeles atvadu vēstule, kurai atbalstu ar saviem parakstiem pauda arī virkne palikušo.

Pa ceļam uz redakciju saņēmu ziņu, ka kolēģiem Dienas biznesā dots rīkojums būt kaujas gatavībā. Gadījumā, ja Dienas redakcija atteiktos strādāt, viņiem vajadzētu aizpildīt tukšās lapas. Pa to laiku birojā jau bija ieradusies D.Andersone. Satiku A.Tralmaku, kurš man sacīja, ka vēloties pārliecināties, vai avīze iznāks. Saprotot, ka no manas atbildes atkarīgs tas, vai mūsu iecere sekmēsies, es pārliecinoši paziņoju: protams, viss tiks izdarīts, kā jau iepriekš saplānots. Sākām darbu. Vienlaikus, darbinieku sapulci sasauca D.Andersone un Zigurds Meija, viena no A.Tralmaka uzticības personām uzņēmumā. Visi tika mudināti turpināt darbu. Z.Meija stāstīja, ka redakcionālā neatkarība tiks saglabāta. Uz manu jautājumu, vai D.Andersone būs gatava stāvēt tikpat stingri kā viņas priekšteči gadījumā, ja pie viņas nāks A.Tralmaks un teiks, kas jāraksta, atbilde bija šokējoša. Viņasprāt, redaktoram ir jāieklausās īpašnieka viedoklī, tāpat ir ciešāk jāsadarbojas ar reklāmas nodaļu. Redakcijas darbības stingrs nodalījums no akcionāriem un reklāmas bija bijuši vieni no Dienas pamatprincipiem.

Tuvojās rakstu nodošanas laiks, saņēmām ziņas, ka Dienas biznesa mobilizācija atsaukta. Tad pienāca ziņas, ka A.Tralmaks devis rīkojumu uzraudzīt, kas tiek nosūtīts uz tipogrāfiju. Pēcāk viņš taisnojās, ka gribējis vien būt pārliecināts, lai netiek nodrukātas tukšas vai melnas lapas. Saņēmām apliecinājumu no tipogrāfijas vadības, ka tā drukās visu, kas tiks atsūtīts no redakcijas.

Birojā  līdz avīzes nodošanai bija nolēmuši palikt ne vien avīzes gatavošanā  iesaistītie, bet arī darbus pabeigušie. Lai būtu drošāk. Neuzkrītoši notikušo līdz vēlam vakaram no sava stikla kabineta vēroja Z.Meija un Dienas direktors Gastons Neimanis.  D.Andersone, pārliecināta, ka sestdien iznākošajā avīzē viss būs kārtībā, bija devusies prom. Galu galā avīzei tika pielikts punkts. Iedzērām pa glāzei vīna. Ap 23.00 sākām izklīst. Pirms došanās mājās nolēmu aiziet uz tipogrāfiju un pārliecināties, vai avīzi jau drukā. Maldījos cauri milzīgajām, iespiedmašīnu piesildītajām telpām. Beidzot atradu par avīzes drukāšanu atbildīgo maiņas meistaru. Dienu vēl nebija sākuši iespiest, taču meistars mani pārliecināja, ka viss tiks nodrukāts kā no redakcijas atsūtīts.

Devos mājās. Prožektoru izgaismots, virs ēkas mirdzēja uzraksts “Diena”. Bija smagi. Taču mierināja sajūta, ka ar kolēģiem piektdien esam strādājuši, pieturoties pie vērtībām un principiem, ar kuriem vienmēr lepojāmies.

P.S. Kādam varētu rasties jautājumi, kāpēc mans vārds nav aizgājušo sarakstā. Man bija privāti iemesli, kāpēc es neuzrakstīju atlūgumu pagājušajā nedēļā. Taču šīs juridiskās procedūras paveikšana ir tikai laika jautājums.